1. P. Š. no P. Dankas Raunā. "Līdums" 1917., 27.

Viens vīrs par to vien domājis visu mūžu, kāda dzīve esot viņā saulē. Pēdīgi sācis jau šaubīties, vai pēc nāves vēl būšot kāda dzīvība. Reiz viņš saticis kādu vecu vīriņu un izstāstījis arī tam savas raizes.

Vecais vīriņš atbildējis: "Ja tu gribi redzēt, kā viņā saulē dzīvo, tad nāc man līdza, es parādīšu."

Tā nu viņi gājuši ilgu laiku pa kalniem un lejām. Vīrs jau bijis pavisam nokusis un izslāpis un domājis, ka būtu labāki atpakaļ griezties.

"Vai mums vēl tālu jāiet?" "Pacieties vēl mazu brītiņu!"

Gājuši vēl kādu laiku un nonākuši pie vienas straujas upītes ar ļoti skaidru ūdeni. Vecais vīriņš atļāvis gājējam padzerties. Vīrs noliecies pie upītes zemē un dzēris vēso ūdeni tāpat ar

muti. Tad piecēlies, pārgājis par upīti un iegājis skaistā mežā, kur dziedājuši dažādi putni. Ne nu vairs jutis noguruma, ne slāpju, un pašam bijis tik viegli un labi ap sirdi, ka nevarējis ne izteikt. Sācis skatīties apkārt un klausīties, kā putni dzied.

"Ko tu tā brīnies? Vai neesi ko aizmirsis?" "Laikam cimdus būšu aizmirsis pie upītes." "Nu tad ej paskaties!"

Aizgājis arī un tūlin atkal atnācis atpakaļ. "Vai cimdus dabūji?"

"Nē, nedabūju."

"Nu ko tad tur redzēji?"

"Redzēju, ka tur guļ viens nomiris cilvēks." "Vai zini arī, kas tas mirons ir?"

"Nē, es viņu nepazinu." "Tā ir tava paša miesa!"