2.  Grīnfelts Līvbērzē. LP, V. 69 (9, 26).

Viens slimīgs bagātnieks reiz 1ūdzis Dievu, lai atsūta tā Nāvi. ka var arī savu naudu līdz paņemt viņā dzīvē. Te otrā, trešā dienā Nāve klāt: lai nākot līdz!

"Tūlin!" bagātnieks atteicis un apjozis naudas zutni ap vidu. Pagājuši tādu gabalu, gadījies avots.

"Ai, kā noslāptt!" bagātnieks ieteicies. "Nu nodzeries!" Nāve atbildējusi.

Šis nodzēries un nu gājuši atkal. Te itin piepēži bagātnieks apskatījies: kas tas? Viņš pats sev tāds savāds izlicies un naud&127;zs zutņa arī vairs nav.

"Ko skaties, ko brīnies?" Nāve vaicājusi.

"Āre! es brīnos, kur mans naudas zutnis? Vai nebūs palicis pie avota?``

"Ej apskaties!"

Aizgājis, nevar dabūt: viens mironis gulējis zutnei virsū. Nu steidzies Nāvei paziņot: "Ko tu domā? Manai zutnei uzgulies mironis."

"Nuja, mironis!" Nāve atteikusi, "tās jau tavas paša miesas. Vai tad nemaz nemani, ka tu tagad dvēsele vien esi bez miesām?"