3. V. Fiļšs Ludzā. Kultūras balss kr.

Sen senejūs laikūs dzeivuoja šai pasaulī vīns zemnīks Jezups. kurs vysu sovu myužu dzēra brandīni. Jis koč dzēra, bet beja dīvabijīgs cvlvāks. Kod jis atit muojā pīdzērs vysod pi svātuo Jezupa obraza nūskaita puotorus.

Vīnu reizi sadūmuoja itys zemnīks Jezups nūīt uz debesitn dzeituot. Jis sazataisējās, izdzēra pus butelis brandīņa pajāmja pīsēja pi suonu div lelus slūtus un pazacēļa gaisā. Sktēja jis skŗēja cik tī dīnu vai godu, bet daskŗēja pi debesim, sytās pi durovu. Izīt svātais Pīters ar atslāgim un vaicoj zemnīkam Jezupam: "Kū tev vajag?"

Zemnīks jam atbilda: "Es atskēju uz dcbesim pazavārtūs, kai dzeivoj tja pats Dīvs. Vai tja labi, vai tja slikti?"

Svātais Pīters soka zemnīkam: "Es navaru tevi īlaist dabasūs, par tū ka tu esi nateirs, tev ir daudz grāku."

"Kai tai?" klīdzja zemnīks Jezups, "es vysu laiku lyudzu sovu patronu Jezupu, vai jis mani navarēja izpestīt nu grāku?

Tod lyudzams, svātais Pīters, natrokoj, a pasauc man tiulen munu patronu Jezupu."

Svātais Pīters pasaucja svātū Jezupu. Atīt svātais Jezups Kū tu man pasceisi?"

un vaicoj zemnīkam Jezupam: "

Zemnīks suoka vaicuot svātaiam Jezupam, par kū jū nalaiž debesīs, skaita par lelu grēcinīku. "Es jau lyudzu tev kai patronam, vai tu navarēji pastuostēt Dīvam, ka es esmu rikteigs un dīvbijeigs cylvāks?"

"Ja," atbildēja svātais Jezups, "es par tevim runuoju, bet tu esi nateirs, tev vajag īt atpakaļ uz zemi un labi izmozguotīs, tūlaik Dīvs tevi īlaiss debesīs."

Kū darēt zemnīkam Jezupam? Jis dabuoja gobolu viervis, pīsēja pi muokūņa un gribēja nūsataistīs uz zemis, bet nazkai jis labi naapturējās uz viervis un kryta nu dabasu uz zemis. Tai jis caur zemi puorkryta un tyka slaucamā gunī [Fegefeuer], kur dzeivoj vysi grēcinīki. Kod jis tagan tiks atpakaļ uz dabasim, nikas navar zynuot.