Ellē un debesīs.
4. E. A. Simsons no V. Razgaļa Makašānu pag. Kultūras balss kr.
Dzeivuoja pasaulī vīns zemnīks, kam vuords beja Edgars. Jam beja pīre kai vucynam, ūsas kai kačam un acis opolas lai putnam. Jis muocēja runuot kai zvēri un putni. Laikim izīt jis nu muojom, nūstoj uz klaja teiruma vai dryumā mežā, sastota spūstus, nūskaita puotorus, pasaklona uz vysim pusem, pēc pamurd un zvēri un putni tai i skrīn palākdami, vīns ūtru dzeidami uz jū. Skrīn zači, lopsas, vylki, iuoči, brīži; skrīn vuornas, žogotas, rubuļi [rubeņi], raudives, meža zūsis, gulbi, skrīn vysj zvēri, vysi putni, skrīn ar sovim tāvim, bruoļim, ar sovom muotem, skrīn ar vysim sovim radinīkim. Te verīs: ja pylni spūsti pīsapyn zvēru un putnu. Kas ar golvu, kas ar kuoju, asti, kas ar spuornu īsapyna. Ka jū dundurs nūnastu, kai Edgaram labi beja dzeivuot, kai jū vysi cīnēja. Cīnēja jū arī dziļuo upīte un zemes olūtiņi, kolpuoja jam, kai vacuokam bruoļam. Te suoka Edgars dūmuot, kai dabasūs tikt un pasavērt dabasu radību, skaistuos saulītes, spudruo mēneša un mozus, bīži speidūšū zvaigznīšu. Pīsacēļa Edgars reizē ar Ausekli, nūstuoja uz reitu pusi un nūskaitīja puotorus, nūstuoja uz vokorim un nūskaitīja puotorus; nūskaitīja puotorus klusajai reita bluozmiņai un sorkonajai vokora bluozmiņai, atguoja uz mežu, nūcierta kūku un suoka plēst skaidas. Plēsja, plēsja skaidas, pīplēsja lelu gubu, apsedzja juos ar slapnu maisu un aizdedzja. Dag skaidas ar līsmi. Edgars nūstuoja uz maisa, ka dyumi jū uz augšu caltu. Te jau jū suoka ceļt uz augšu, ceļ vys augšuok un augšuok, vys dreižuok urt dreižuok un skrīn uz augšu Edgars jau tik dreiži, kai putns, kai zibsnis, kad sper pārkyuņs. Skrīn jis jau bez capuris - vējs nūruovja jū nu golvys - skrīn tikai ar vīnu zuoboku - ūtru ceļā pazaudēja. Skrīn un skrīn, bet kad nūstuoja un pazavēŗa uz zemīni: zeme na teluoka kai vabalīte, Dīva gūtiņa. O, kai augši tyka jis!
Suoka Edgars staiguot pa dabasim, īt uz vīnu pusi, paīt uz ūtru, bet nikaida cylvāka nasateik, un zvaigznītes, tikai tuos skaidri speid un dag, dzīd un gūdvnoj Dīvu. Nūdzeivuoja Edgars tur nedieļu, gars laiks pasaruodīja, Naredz jis vairs zemes un bez zemes tak cylvākam vysod gryuti iztikt. Staiguoja, staiguoja, atroda viervi redz ka vierve gara, gara un ka nikas juo nasorgoj. Dūmoj Edgars: ,,Pīsīšu te aiz kuo šitū viervi un nūkuoršu uz zemīni, laikam leidz zemei tvers!"
Pīsēja viervi aiz kūka, kurs tepat auga bez saknem, bez lopom, nūkuoŗa viervē un suoka pats laistīs uz zemīni. Laidjās, laidjās Edgars uz zemīni, bet izguoja pavysam nagaidama līta: vierve beidzjās, leidz zemei palvka vairuok kai pus verstes. Un vējs svilpoj, leigoj, nosoj jū viers kolnim, viers leičim, vysom pilsātom vysus cīmus var redzēt. Klīdz Edgars, bet kas jū var dzierdēt? Bet juo dzierdētu un redzētu - padūmuotu, ka lela vuorna! Vējs leigoj Edgaru un redz jis gludu vītu.
Palaisšu nu rūkom viervi!" dūmoj Edgars, "leiguotīs jau "
pavysam apnyka."
Palaidja Edgars nu rukom viervi. Uja! - Vējs ausī vīn svilp, kai Edgars kreit uz zemīni. Kai krita, tai taišņi pūrā un vyss saleida zemē, golva vīn uorā. Sēd Edgars pūrā un izleist nikai navar. Pavasars, laiks sylts un jauks. Atskrēja vysaidi putni, atskrēja ari gulbis. Redz gulbis, ka pūrā guļ moza gubiņa sīna, un gulbi, kai vysi zyna, kur sīna sauja, tur jis sovu perekli taisa. Atnezja gulbis nu teiruma druscīt sausas zemes, pabēŗa un ar sovom Plotom depem pīplikšinuoja jū pi kryusninas - napazyna Edgara golvas, par kryusniņu jīt nūturēja. Gulbis nūdēja vīnu ūlu, ūtru, trešu, un jau suoka perēt. Bet te vylks saūdja gulbja perekli. Saūdja un tik nazyna, kai tikt pi juo. Nūsorguoja jis, kad gulba nabeja pereklī, atskrēja, apēdja ūlas. izjaucja perekli un atsasāda, taundars, atsapyust. Edgars - ham! - un īsakūdja vylkam astē. Vylks kai tryuksīs, kai leks - un Edgars laukā, kai nabejis pūrā. Tai Edgars tyka nu pūra uorā.
"Nu, bruolīši!" runuoja jis pēc vysim, "naskraidīt uz dabasim!"
Bet kas tū devja? Kai tik atīt pavasars - verīs: jau kaids breinumu mīļotojs cārt kūku, plēš skaidus, kurinoj gunkuri verīs: jau tu-tu-tu - aizskrēja. Saprūtama līta, cylvākam bez zemes ir gars laiks, bet griba ir eistuo navaļa; gribīs tak cylvākam pasavērt dabasu radībās: uz saules, uz mēneša, uz mozorn skaistom zvaigznītem.