5. V. Zacharska no 100 gadu veca M. Suša Makašānu pag.

Senejūs laikūs dzeivuoja šai pasaulī vīns zemnīks bez sīvas un dzeivuoja jis lahi un boguoti. Vīnu reizi jis sadūmuoja pamest vysu sovu saimnīceibu un zemi a braukt vai īt, kur ac's veras. Zemnīkam itam beja vuords Mikels. Tai Mikels izguoja nu sovys sātys un suoka celuot. Guoja jis guoja un tyka taišņi debesīs pi paša Dīva. Tā pi Dīva debesīs Mikels dzeivuoja cīši labi, Dīv s jū mīļuoja un žāluoja. Debesīs ar' taipat dzeivuoja daudz ļauža, vēļ vairuok kai šai pasaulī. Tī ļauds beja vysaidi natikļi, kuri naklausēja paša Dīva.

Vīnu reizi Dīvam cīši napatyka, ka dabasūs juo ļauds ni cik naklausa, jis pascēja Mikeļam izslauceit ustobu. Mikels arī suoka slauceit -- slaucēja, slaucēja treis dīnas un treis naktis un golu golā izslaucēja vysu Dīva ustobu, bet pats cīši pīkusa. Atīt pats Dīvs un vaicoj Mikeļam: "Nu, Mikels, izslaucēji vysu ustobu teiri?"

Mikels jau atbildēia : "Žēleigs Dīvs, vysu ustobu islaucēju teiri teiri!"

"Labi!" pascēja Divs uz Mikeli, "tu vīns esi rikteigs un miļs cylvāks. Tu, kur treis dīnys un treis naktis slaucēji munu ustobu, tod tu izslaucēji vysus tūs ļauds, kuri beja lelys natikļi. Tagan dabasūs nav taidu ļaužu, jī vysi tagan alnī dag."

Ļauds, kuŗi beja izslauceiti nu dabasu, tvka alnī un dzeivuoja

ar vaļnim. Šai pasaulī dzeivuoja ari vīns gudrinīks, kurijis beja taids gudrs, ka jū nikai navarēja apgudreit pats lelyjs Lucypers, kurs sēdēja uz augsta krāsla un devja sovim vainim vysaidas pavēles. Vīnu reizi Dīvs tai padarīja, kab itys gudrinīks tyktu alnī pi valnu. Kai Dīvs gribēja, tai ari padarēja. Nūīt gudrinīks uz alni, Lucypers īraudzēja jū un nu reizis palyka cīši prīceigs. Lucypers -gribēja jū ībuozt lelā kotlā, bet gudrinīks alnī ar beja gudrs.

"Vasals!" runoj gudriniks uz Lucyperu, "es atguoju pi jums alnī un paleidzeišu jyusim, kai sagyut pati Dīvu un pasādynuot ytymā alnī."

Lucypers palyka prīceigs un dūmuoja, ka itys gudrinīks dūs jam sovys gudreibys un pasādynuos pati Dīvu pi juo alnī. Tai gudrinīks dzeivoj alnī godu treisdesmit un dūmoj, kū dareit, kat sagyut Dīvu. Ar valnu spāku gudrinīks sataisēja dzelža byuri un pascēja patim Lucyperam, lai jis īlein itymā byurī un apzaveras, vai jis styprs vai na: Dīvs jau ir stypruoks kai visi valni alnī. Gudrinīks pascēja Lucyperam: "Ka tu navareisi izleist, tad Dīvs ar' navareis izleist."

Lucypers īleida tymā buyrī, a gudrinīks jū aizsleidzja ar lelu atslāgu. Tai nu tuos dīnys tys lels Lucypers tagan sēd tymā byurī, a Dīvs kai beja dabasūs, tai ir.

Ļaud's, tī, kuri beja alnī, vysi pēc ituos pokutys [grēku nožēlošanas] nūguoja uz dabasim. Nu tuo laika vairuok lobi ļaud's naīt uz alni, a taišņi uz dabasu valsteibu.