6. J. Vizbule Zalgalē.

Viens puisis nācis mājas no ciema un izdzirdis briesmīgu ratu rīboņu. Paskatījies atpakaļ un ieraudzījis pāru melnu ziŗ4;u, melnu karieti un melnu kučieri uz bukas. Pajūgs ātri paskrējis puisim gaŗām. 'Tad parādījušies atkal divi balti zirgi, balta kariete un balts kučieris uz bukas. Baltais pajūgs pret puisi pieturējis, un kučieris licis puisim iekāpt. Karietē sēdējis balts kungs un uzaicinājis puisi braukt līdzi. Puisis bijis ar mieru. Baltais un melnais pajūgs pieturējis pie kādas greznas rnājas. No melnās karietes izkāpis rnelnais kungs un gājis mājā iekšā. Baltais kungs ar puisi sekojuši. Abi kunai un puisis, nevienam nemanot, iegājuši kādā lielā, gaišā zālē. kur gulējis viens slimnieks. Zālē ieeiot. abi kungi un puisis palikuši neredzami. Baltais kungs palicis no gultas tālak nost, bet melnai.s piegājis nemierīgajam slimniekam, kam visapkārt stāvējuši ārsti. itin tuvu. Beidzot melnais meties slimniekam virsū uz krūtim un pa muti izspiedis slimnieka dvēseli. Dvēseli iebāzis kabatā, bet slimnieku atstājis mocoties. Ba1tais kungs ar īgnumu noskatījies uz melno.

Kitngi kāpuši karietēs un braukuši tālāk. Te karietes apstājušās pie kādas nabadzīgas mājiņas. Nu gājis ba1tais kungs pa priekšu. Iegājuši vāji apgaismotā istabiņā. Istabiyas kaktā stāvējusi gulta, pie tās blakus šūpulis, kurā gulējis slinIs bērniņš. Blakus šūpulim stāvējuši bērna vecāki un gauži raudājuši. Melnais palicis pie durvīm, bet baltais kungs piegājis pie slima bērniņa, to mīļi noglaudījis un aiztaisījis bērna actiyas cieti. Bērnipš smaidot palicis guļam. Bērna dvēseli baltais kungs iesējis baltā lakatiņā.

Melnais šķielēdams noskatijies uz balto, jo viņš 1abprāt gribēja paņemt arī bērna dvēseli.

Melnais bijis velns, bet baltais Dievs. Bagātais bija dzīvodams daudz ļauna darījis, netikli dzīvojis, tādēļ viņa miršanas brīdis bija gŗūts, un dvēseli pauēma velns. Mazajam bērniyam grēku nebija, tādēļ tā dvēseli paņēma Dievs.