2. A. 470. K. Bankers Dundagā. LP, VII, I, 1210 (2).

Reiz dzīvojuši divi puiši. Abi bijuši labi draugi, tādēļ norunājuši viens otru aicināties savās kāzās. Bet drīzi pēc tam viens no viņiem nomiris. Kad un otram bijušas kāzas, tad tas - solījumu turēdams - aizgājis, no baznīcas braukdams, uz kapsētu pie drauga kapa aicināt viņu kāzās. Labi. Bet mirušais draugs aicinātājam atteicis: "Nāc pa priekšu manās kāzās, tas jau ilgi nebūs."

Gājis arī līdz zemes apakšā. Iegājuši - draugs lūdzis, lai padancojot jel vienu danci. Padancojis, tūlin atkal steidzies virszemē. Atnācis --- neviena vairs nav pazinis. Kad nu ierunājies, tad ļaudis stāstījuši, ka vienreiz esot gan brūtgāns nozudis no baznīcas braucot, bet tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ. Puisis bijis gluži sirms un drīzi nomiris.

Piezīme. Cits stāstītājs beigumu zināja tā: Nomitušais draugs esot piedāvājis puisim izdzert trīs glāzes vīna. Izdzēris, atvadījies, atnācis atpakaļ - jau 300 gadi bijuši pagājuši. Bet puisis pats vēl izskatījies jauns, gluži uz mata tāds pats kā toreiz aizgājis, vēl esot apprezējies lai un savu laiku nodzīvojis. L. P.