3. A. 470. A. Gari-Juone no 76 g. veca K. Škapara Domopolē. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja divi ļūti lobi draugi, taidi sirsnīgi draugi, ka lobuoku navarēja byut. Vīns draugs soka: "Kad mieršu vai dzivuošu, lyudz mani uz sovom kuozom!"

Ūtrs, kai lobs draugs, apsasūlēja jū lyugt uz kuozom.

Pēc kaida laika draugs nūmyra. Palykušais draugs sadūmuoja nrecētīs un pret kuozom tū pīktdīņ aizīt uz baznīcu da spoveds [bikts], izaspovedējīs un pījēmis sakramentu, īt uz sātu, a ceļš uz sātu guoja car [gar] kopim. Īdams car kopim, jis īguoduoja, ka juo draugs sacīja: "Kad mieršu, vai dzeivuošu, lyudz mani uz sovom kuozom!"

Jis, kai lobs draugs, aizguoja uz kopim, pīsēja zyrgu pi prīdes kopu molā pats attaisija kopu vuortus un aizguoja pi drauga dūbes. Dūbe atsataisīja un jis īzalaidja pi drauga dūbē. Iraudzējis draugu. sazavasaļuoja un soka: ,,Mīļais draugs, svātdīn man byus kuozas, lyudzu tevi uz kuozom."

Paldis, draudziņ, ka tu manis naaizmiersi! Lyudzu pisēst, izdzersim drusku pi manis," atsacīja draugs un atnesja dzērīni. Īlej vīnu gluozīti, draugs izdzer, ilej ūtru - izdzeŗ, i trešū i : aturtu, tai jam paīt cīši eiss laiks pi drauga. Dzērīns tys beja tik Iobs, ka draugam namonūt paguoja laiks. Jis soka: "Vajag jau īt uz muojom."

Kons otkon atsataisīja, jis atsavasaiuojis ar draugu, izguoja uorā, verās - i napazeist vītas, kurā atsarūn. Vaira ni tuo zyrga, ni prīdes, pavysam sveši ļauds. Šai tai jis izklaušņoj, aizīt uz tū pusi, kur beja sāta, suok stuostīt, ka jis te dzeivuoja, pastuosta arī par sovu draugu. Tod jis izzynuoja, ka jau treis symti godu ir paguojuši, cikam jis beja pi sova drauga. Taidu beja tūs lobūs draugu leluo mīlestība.