4. A. 470. Teicējs Jēzups Cakuls Jāsmuižā. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja divi draugi, obi vīnaidu godu. Vīnam draugam vajadzēja īt dīnestī. bet ūtram navajadzēja, jo jam beja muote un tei juo nalaidja. Bet vīna olga, obi draugi aizguoja dīnēt un tītrā drauga muote, nalaizdama dālu soldotūs, pasacīja: "Lai tevis Zemesmuote napījem!"

Tai draugi atdīnēja ilgu laiku un jīm jau dreiži vajadzātu īt uz sātu, bet te tys draugs, kuru muote paluodēja, saslyma un nūmyra. Cyti soldoti paglobuoja nūmirēju un atguoja atpakaļ.

Draugs zynuoja, ka nūmirēja Zemesmuote napījems, un ūtrā reitā guoja pasavērt drauga dūbes.. Atīt draugs uz kopim un redz, ka draugs ar vysu škierstu stuov uz dūbes. Draugs aizguoja pi cytim soldotim, pastuostīja, ka nūmirējs ar vysu škierstu ir uz dūbes. Soldoti otkon aizguoja uz kopim un paglobuoja nūmirēju.

Trešā reitā otkon tys pats. Ari šūreiz soldoti paglobūoja nūmirēju. Caturtā reitā atit soldoti uz kopim pasavērt, vai škiersts stuovēs uz dūbes, un redz, ka otkon tys pats. Soldoti gribēja vēl reizi juo paglobuot, bet nivīns, ni ūtrs, ni trešs navarēja pīīt pi škiersta kluot.

Runa, ka nūmyrušuo soldota navar paglobuot, izstaiguoja pa vysu kēnesti un tyka kēniņa meitai ausīs. Kēniņa meita atbraucja paša pasavērt un ari navarēja pīīt pi škiersta kluot. Tad kēniņa meita soka: "Tys, kurs pīīs pi ituo škiersta un pajems saujiņu smilšu, byus muns veirs!"

Rauga vīns, ūtrs, trešs pīit pi škiersta, bet nivīns navar. Tad nūmirēja draugs soka: "Es pīīšu!"

Kad draugs pīguoja pi škiersta un pajēmja smilšu sauju, nūmirējs suoka runuot: "Kad tev byus kuozas, tu aizej uz munom muojom un prosi nu muotes: "Vai tev beja dāls?" Jo muote līgsīs, tu atved baznīckungu, un jo jei vēl līgsīs, tu atved veiskupu un tad jei pīsazeis, ka jai beja dāls. Kad jei pīsazeis, lai jei tū pīroksta uz papeira un, jo namuocīs rakstīt, tad lai ar ūgli izstīp kristiņu un tū zeimīti atnes un atdūd maņ. Tevi turēs kuozuos, bet tu napalīc un ej, jo cytaidi es vysu myužu stuovēšu uz šuos dūbes un manis Zemesmuote napījēms!"

Draugs padevja kēniņa meitai smilšu sauju un jī sataisīja kuozas. Kuozu dīnā, kad vysi sabraucja nu baznīcas un vajadzēja aiz golda sēstīs, draugs sasataisīja īt uz nūmyrušuo drauga muoti.

Kēniņa meita un kēniņš jū tur un nagrib palaist, bet jis aizguoja pi drauga muotes un prosa: "Vai tsv beja dāls?"

Muote līdzas. Tūlaik draugs atvedja baznīckungu un otkon prosa: "Baznīckunga prīškā soki, voi tev beja dāls?"

Muote vys līdzas. Draugs aizbraucja, atvedja veiskupu un otkon prosa: "Veiskupa prīškā soki, voi tev beja dāls?"

Muote atbildēja: "Beja!"

Tad draugs dabuoja papeira ar ūgli un lyka muotei iztrīpt kristiņu. Muote iztrīpja kristiņu un draugs ar itū papeiriņu aizguoja uz kopim pi nūmyrušuo drauga un atdevis jam guoja sovas kuozas dzert. Kad jis atsavēŗa atpakaļ, tad redzēja, ka zeme vīn gaisā grīzjās, kai nūmirējs aizguoja uz dūbes dybynu, kur jis guļ pa šai dīnai.