5. A. 470. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē, Zin. Kom. kr. LP. VI 138 (4).

Reiz divi brāļi apņēmušies viens otru ir tad kāzās aicināt, ja arī viens vai otrs jau miris būtu. Labi. Vecākais brālis drīzi pēc tam nomiris un jaunākais brālis atkal to gadu precējies.

Kāzu vakarā šis atminējies arī mirušo brāli un steidzies uz kapsētu aicināt kāzās. Brālis pie kapsētas vārtiem jau bijis priekšā un teicis: "Tas labi, ka savu solījumu turēji. Es gan nevaru tavās kāzās būt, bet lūdzu tevi: ienāc, paskaties manā dzīvoklī!"

Brālis gājis. Kaps bijis vaļā un viņi iegājuši greznās rūmēs, tur viss bijis ļoti skaists. Kamēr visu apskatījušies, pagājis tāds brītiņš un vecākais brālis ieteicies, ka nu esot pagājušas jau divi stundas. Tūlin jaunais brālis gājis no kapa ārā un steidzies mājā. Pārgājis, izmeklējies: tās mājas vairs nebijušas. Gājis pie mācītāja, tas arī bijis svešs. Bet mācītājs skatījies grāmatās un teicis, ka reiz viens brūtgāns kāzu dienā esot gan pazudis. Nu mācītājs devis jaunajam brālim svētu vakariņu; un kad to baudījis, tad sabiris par pelnu kopiņu.