6. A. 470. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Vienā mājā dzīvojuši divi brāļi. Vecākais brālis taisījies precēties un kāzu diena bijusi jau nolikta. Jaunākais brālis īsi priekš kāzām saslimis un nomiris. Uz nāves gultas gulēdams. slimais pieteicis brāļam, lai to savā kāzu dienā apmeklē un aiznes spaini alus un kukuli baltmaizes. Brālis apsolījies.

Savā kāzu dienā, pēc laulāšanas, brālis pateicis jaunai sievai, ka viņš aizies uz kapsētu un aiznesīs nomirušam brāļarn alu un baltmaizi. Jaunā sieva gan negribējusi vīru uz kapsētu

laist, bet tas uzstāvējis, jo esot brāļam mirstot vārdu: devis, un aizgājis uz kapsētu.

Mirušais brālis dzīvo sagaidījis, uz sava kapa malas sēdēdams. Brāļi viens otru pazinuši un nomirušais teicis: "Nāc nu, brāli, manā istabiņā."

Kaps tūlin atvēries. Viņa vietā bijusi maza istabiņa ar gaidu un diviem krēsliem. Brāļi iegājuši un kaps atkal aizvēries. Brāļi apsēdušies pie galdiņa, dzēruši alu, ēduši baltmaizi un runājušies. Kad bijuši kādu laiciņu parunājušies, tad dzīvais brālis izvilcis pulkstenu un apskatījis. Pulkstens negājis.

"Nu es nevaru vairāk palikt," teicis dzīvais brālis. "Pulkstens ir apstājies, mani ar' jau gaidīs."

Brāļi atvadījušies. Dzīvais taisījies iet prom. Kaps atkal atvēries un dzīvais brālis izgājis ārā. Pēc tam kaps atkal aizgājis ciet.

Brālis gājis uz baznīcu. Pie baznīcas vairs neviena nebijis. Brālis nodomājis, ka kāznieki ir aizbraukuši uz māju un gājis turp. Māja nebijusi no baznīcas tālu. Brālis iegājis mājā un prasījis, kur esot viņa jaunā sieva? Mājas cilvēki smējušies un zobojušies. Te tak neesot viņa sievas.

"Kā," brīnījies brālis, "šodien tak ir mana kāzu diena!"

Bet mājas cilvēki nebeiguši smieties. Ceturtdienās neviens kāzas netaisot, un te, viņu mājā, kāzas neesot jau desmit gadu bijušas. Viņš gan, laikam, būšot no miroņiem uzcēlies, jo nemaz pēc dzīva neizskatoties un esot tik bāls un izdēdējis. Mājas cilvēki brāli sūtījuši pie mācītāja. Brālis arī aizgājis. Mācītājam viņš izstāstījis visu, kur bijis, ko darījis un kā bijis. Kad viņš pabeidzis stāstīt, tad mācītājs brāļam prasījis, kā viņu saucot? Brālis pateicis savu un savas sievas vārdus. Mācītājs sācis rakņāties pa vecām grāmatām. Tad viņš brāļam pateicis, ka divisimti gadu atpakaļ bijusi viņa kāzu diena, kuŗā viņš pazudis un nebijis nekur atrodams. Viņa sieva trīs gadi viņu gaidījusi un tad apprecējusies pa otram lāgam. Tagad viņa esot sen, sen jau mirusi.

Nu ja. Ko tad brālis vairs varējis te darīt? Viņš aizgājis atpaka uz kapsētu. Tur viņš nometies ceļos un, laikam, skaitījis tēva reizi. Tur tad viņš pēdīgi sabiris mazā pīšļu čupiņā.