8. A. 470. K. Purgalis ar Pelēko Āraišos. LP. VII, I, 1210 (3).

Vienai meitai bija divi brūtgāni : kurpnieks un skrodelis. Nu viņa nevarēja izprātot, pie kuŗa iet, pie kuŗa neiet. Beidzot nogudroja tā: kurpniekam likšot laulājamās kurpes šūt, skrode rim laulājamās drēbes; kuŗš no abiem darbu ātrāki sasteigšot, pie tā viņa aiziešot. Strādāja abi šuvēji nosvīduši, bet kurpniekam uzbruka klizma: viņš iedūra pirkstā un nomira. Mirdams to tikai attapa parunāt skrodeļam, lai tas savā kāzu diena atnākot pie viņa kapa pateikt, kuŗā brīdī viņu laulās.

Labi. Pienāca kāzu diena un brauca uz baznīcu. Kapsētai gaŗām braukdami, kāzinieki apturēja zirgus un brūtgāns iegāja kapsētā pie kurpnieka kapa pateikt, ko solījies.

Iegāja, iznāk atpakaļ - brīnumi tavi brīnumi - nevienu kāzinieku vairs, ne šā, ne tā. Aiziet uz baznīcu, tur cits mācītājs, sveši ļaudis. Sāks apvaicāties mācītājam, kur viņa brūte esot? Mācītājs brīnās, nevar saprast. Nu lūkos pakal vecās grāmatās - atron brūtes vārdu gan, bet tai kopš simts gadiem jau pie kapsētas brūtgāns pazudis un tas nu šis ir, tas atnācējs. Kā mācītājs to izteizis, brūtgāns sakritis pīšļos.