11. A. 470. A. Bīlenšteins Jaun- Aucē. LP, VI, 142 (10).

Puisis gājis uz kapsētu. Viņš bija izgājis kāziniekus aicināt savās kāzās. Ieraudzījis vienu pliku galviņu gulim pie kapa, teicis: "Galviņ(a), ka(d) tu zinātu, ka man kāzas svētdien būs, i(r) tu atnāktu."

Tā paliek. Te kāzu dienā atjāj tik sirms, tik sirms jātnieks uz balta zirga un teicis brūtgānam: "Lai es ēmu, lai es dzēŗu; lai es neēmu, lai es nedzeru - tu manis neskubini!"

Brūtgāns atteicis: "Ko tu tāds nāci? Es tevi neesmu aicinājis."

"Kā tu manis neaicināji, vai neatmini to galviņu, kas plika gulēja pie kapa maliņas? Nākošu svētdien būs manas kāzas, tad tu nāc uz manām kāzām!"

"Kā tad es zināšu noiet?"

"Zināsi gan. Te pie sētmalas būs tas sirmais zirgs. Kā no pirts iznācis, apģērbies, uzsēdies un atjāj!"

Tā noticis. Saimnieks aizjājis un palicis divsimtu gadus uz tām kāzām. Ta(d) teicis: "Nu, tētīt, palaižat nu mani mājās, esmu pailgi palicis."

"Esi gan palicis pailgu, atlaidīšu."

Pā(r)nācis: nav ne tie ļaudis vairs, itin nekas; veca māte sēdējusi pie žoga, zosis ganījusi. Tā stāstījusi šim: "Mana māte teikusi, ka sen, sen atpakaļ te reiz saimnieks, nedēļu saprecējies, nozudis. Tas, varbūt, ap divsimtu gadu."

Tad teicis, ka šis tas pats esot, kas toreiz zudis un lai parādot, kur viņa sieva atronama. Vecā māte iedevusi vienu baltu puķīti un teikusi, lai ejot uz kapiem. "Kur tāda paša puķīte augs, tur būs sievas kaps."

Uzgājis uz kapiem. kapi lielām eglēm apauguši, bet ar balto puķi atradis gan sievas kapu. Nu pielicis savu puķi klāt gadījusies tā sieva. Sabučojušies, sarunājušies abi divi un ta palikuši par pelnu čupiņu. Taču vīram bija jāmirst, bez tam nevarēja palikt.