12. A. 470. J. Opyncāns Latgalē. Kultūras balss kr.

Vīnu reizi pēc vacuoku nuoves paiika vīns vīnīgais dāls.

Viņš bejis ūti tykumīgs un skaists jauneklis. Palicis vīns, jauneklis sadūmoj precētīs. Īpazeistos ar tykumīgu un daiļu meitiņu, sataisa kuozas un aizbrauc uz baznīcu. Īdams baznīcā, viņš dzierd: nazkas viņam pīsadur pi kuojas. Pasaver uz zemi redz, ka tur guļ cylvāka golvas kauss.

"Kas tu byutu nabyutu, lyudzu uz munom kuozom!" teic jauneklis un īīt baznīcā. Atbrauc nu baznīcas, sasaīt ap goldu. Tē ustabā pi viņa īīt kaids generals ar zalta pīšim uz placim. Jaunī jyut, ka tys ir pi baznīcas īlyugtais vīsis. Generalu viņi atsādynoj lobuokā vītā un hacīnej, ar kū varādami.

Pēc golda mīlastes vīsi izīt pastaiguotu. Generals īt kūpā ar jaunim. It, īt - jau teik teiruma golā, tad generals palyudz ja.unūs aizīt uz teirwna golā atsarūmūšim kopim. Jī nūīt. Tad viņš īlyudz jūs pi sevis dūbē, runuodams, ka grib ari viņus pacīnēt. Generals sovuos muojuos jaunūs pacīnej ar tēju. Viņi, izdzāruši kaidu puors gluozu, steidzās atpakaļ.

Izīt nu dūbes, skotuos vysapleik, nav ar vairs nikuo pazeit. Skotuos vīns uz ūtru un obeji palykuši bolti kai snīgs. Atīt uz sovom muojom, - vyss pavysam cyts. Vaicoj, kur tai izzarnejīs, vai viņi nikuo nav dzierdējuši par jūs kuozom. Kaids vecis izstuosta, ka viņš no sova tāva dzierdējis stuostūt, ka reiz bejis lobs jauneklis, precējīs un kuozu dīnā izgaisis ar vysu sovu leigovu, jau byus divisimti godu atpakaļ. Lauluotais puors dreiži atkon izgaisa un pazuda myužībā.