13. A 470. P. Š. no sava tēva-tēva Raunā.

Reiz viens sīksts saimnieks taisījies precēties un darījis savā mājā alu. Atnācis viens vecītis un lūdzis, lai viņam arī dodot drusku alus nodzerties. Saimnieks noskaities un dzinis vecīti projām, sacīdams: "Vai man vēl visi nabagi būs ar alu jādzirdina?"

Vecītis atbildējis: "Es jau negribu tavu alu par velti. Atnāc rītu pie manis, es tev došu savu alu padzerties! Rītu no rīta es tev atsūtīšu vienu baltu zirgu, ar kuŗu tu varēsi atjāt pie manis."

Lai varētu no nabaga atkratīties, saimnieks arī iesmēlis kausā alu un pasniedzis to vecajam, kas nodzēris trīs malkas, pateicies un aizgājis.

No rīta saimniekam, pavisam negaidot, patiešām, atnāk baltais zirgs; saimnieks sēstas tam mugurā un arī aizjāj. Zirgs viņu ienes mežā, kur vecītis viņu jau gaida pie savas mājiņas ar alus trauku rokā. Saimnieks tāpat nodzer trīs malkas un atrod alu ļoti garšīgu. Pateicies, viņš atvadās un sāk iet uz māju.

No meža iznācis, saimnieks vairs nepazīst savas zemes. Tur ir svešas mājas un sveši ļaudis, kas par viņu itin nekā nezina. Pēdīgi viņš aiziet pie mācītāja, kas atrod vecās grāmatās, ka priekš 300 gadiem viens precinieks savā kāzu dienā aizjājis uz mežu un pazudis. Nu saimnieks sapratis, ka katru alus malku dzeŗot, viņam pagājis simtu ;adu. Mācītājs nu dod viņam svētas vakariņas, kuŗas baudījis, saimnieks sabrūk par pīšļiem.