15. A. 470. Lapas Mārtiņš' Rūjienā. "Dievs un velns" 1904., 64 (12)

Viens kungs piespiedis savu vienīgo dēlu precēt bagāta, bet jauna kunga netiklo meitu. Dēls ilgi pretojies šai precībai, tādēļ ka viņš jau sen slepeni bija izraudzījis sev nākamo mūža biedreni, nabagu, bet godīgu un dievbijīgu jaunavu, ko iņš sirsnīgi mīlējis. Māte gan bijusi ar dēlu vienis prātis, bet tā drīzi nomirusi.

Kad pēc mātes nāves viens gads bijis pagājis, tēvs pasacījis dēlam, ka viņš esot nolēmis, to visā drīzumā saprecināt. Dēls tagad saņēmis dūšu un pasacījis tēvam, ka viņam tā jaunava nemaz nepatīkot un tādēļ nevarot to precēt. Viņš jau sen esot izvēlējies sev līgaviņu, ko viņš mīlot. Bet tēvs, dabūjis dzirdēt, ka dēls grib precēt jaunavu bez mantas, nosacījis, ka viņš nekad neatļaušot precēt šo plikadīdu. Bet dēls tomēr iedrošinājies tēvam izsacīt, ka viņš no savas līgaviņas nevarot un negribot atkāpties. Tēvs par to ļoti saskaities un prātojis, kā savu nolūku varētu panākt, kad arī viņam pie tam būtu jāizlieto blēdība, vai pat noziegums. Tēvs nu pats aizbraucis pie dēla izredzētās līgaviņas un tai pasacījis, ka viņa dēls tai sūtot ziņu, lai uz viņu vairs necerē, tādēļ ka viņš drīzumā precēšot citu bagātu tēva meitu. Šī vēsts viņu tā izbiedējusi, ka viņa saslimusi un pēc maz dienām nomirusi. nemaz nedabūjusi zināt patiesību. Arī dēlam tas palicis nezināms, ka viņa tēvs izdarījis tādu blēdību. Viņš gan ilgi sērojies, līdz pēdīgi tomēr apņēmies precēt bagāto un netiklo jaunavu, ko tēvs uzspiedis.

Tēvs, par to priecādamies, viņam sarīkojis lieliskas kāzas, uz kuŗām daudz viesi bijuši sabraukuši.

Kāzu vakarā, kad visi viesi līksmi plītējuši, viens kungs, baltā zirgā sēdēdams, atjājis pie kāzu nama durvim un uzdevis sulainim, lai pasaka jaunajam vīram, ka viņš ar to vēloties pāra vārdus parunāt.

Sulainis iegājis to pasacīt jaunajam kungam, un tas drīz vien iznācis un lūdzis nepazīstamo kungu, lai nākot iekšā un ņemot dalību pie viņa kāzu mielasta, gan tad vēlāk varēšot izrunāties, kas runājams.

"Pie taviem kāzu viesiem nevaru iet," svešais kungs uz to atbildēja, "tādēļ ka starp tiem ir arī tādi viesi, ar kuŗiem neviens godīgs cilvēks nevēlas sastapties."

Jaunais vīrs par tādu apvainojumu izrādījies sapīcis; bet svešais kungs, to manīdams, sacījis: "Ja gribi redzēt, ka esmu runājis patiesību, tad kāp manam zirgam mugurā, piejāj pie iztabas loga un tad ieskaties iekšā."

Jaunais vīrs uzkāpis svešā kunga zirgam mugurā, piejājis pie istabas loga un ieskatījies pa to iekšā. No tā, ko viņš tur redzējis, viņš pavisam pārbijies: viņa sievas tēvs sēdējis pie gaida kopā ar velnu, un viņa jaunā sieva, ar otru velnu saķērusies, staigājusi pa viesiem.

"Nu, vai nav tiesa, ko es sacīju?" svešais kungs jautājis jaunajam vīram.

"Ja," tas izmisis atbildēja. "Es vairs nemaz negribu iet iekšā, bet nezinu, kur lai palieku."

"Nāc man līdz uz manām kāzām. Paliec mana zirga mugurā un es jāšu ar otru zirgu. Mums necik ilgi nebūs ko jāt līdz manam kāzu namam."

"Vai nāksi līdz?"

"lešu!" jaunais vīrs atbildēja.

Svešais kungs izstiepa roku un vīŗam tūlin pieskrēja otrs balts zirgs, kuŗam viņš uzsēdās mugurā. To izdarījis, viņš pamācīja jauno vīru: "Ļauj tikai savam zirgam svabadi skriet manam pakal!"

Abi aizjājuši.

Jaunajam vīram šis jājiens izrādījies tāds savāds un brīnišķīgs, bet tomēr ļoti patīkams. Viņam tā vien licies, it kā viņi jātu vēja ātrumā.

Pēc kāda brīža - tā jaunajam vīram izlicies - viņi nojājuši vienas skaistas pils priekšā.

"Tagad, nokāp no zirga un iesim iekšā," atvedējs viņu uzrunājis un celšus nocēlis no zirga. Tad tas saņēmis viņu pie rokas un vedis sev līdz pilī iekšā, kur viss izskatījies debešķīgi skaists. "Man uz mazu brītiņu jāaiziet," ievedējs to uzrunājis, ,,bet es drīz vien atkal atnākšu pie tevis un tad palīksmosimies kopā. Tagad apskati manu kāzu istabu un, ja patīk ko iebaudīt, tad piesēdies tikai pie kāda galda."

Jaunais viesis, apstulbis un nobaiļojies no visa tā, ko redzējis, negājis ne soļa tālāk, bet palicis turpat stāvot, līdz atvedējs atnācis, satvēris viņu pie rokas un tālāk vezdams, ar viņu mīlīgi parunājies. Atvedējs viņu aizvedis pie viena galda, kur abi apsēdušies, un tad viņu uzaicinājis, lai iebauda viņa kāzu mielastu. Viņš arī ēdis. :dieni bijuši tik garšīgi, kādus viņš vēl nekad nebija baudījis.

"Tādas, kā redzi; ir manas kāzas," atvedējs savu viesi uzrunājis. Paēdis un noklausījies skaistā mūzikā, viesis gribējis iet uz māju un jautājis: "Bet kā es tagad tikšu uz māju, jo ceļš uz turieni man ne pavisam nav zināms?"

"Neraizējies par to! Tas pats baltais zirgs, ar kuŗu atjāji šurpu, tevi aiznesīs tava tēva muižas tuvumā. Zirgs tevi ārā jau gaida."

Jaunais vīrs pateicīgi atvadījies un atvedējs viņu izvadījis no skaistās pils laukā.

Jaunais vīrs nomanījis, ka zirgs viņu pa gaisiem nes vēja ātrumā. Rīts ausis, kad zirgs pazudis zem viņa, un viņš atradies uz kāda ceļa. Šis ceļš viņam bijis gan tā kā pazīstams, bet izlicies tomēr svešs. Labi apskatījies, viņš atzinis, ka tas ir tas ceļš, kas iet uz viņa tēva muižu, un tomēr viņam bijis ļoti jābrīnās, ka viss izskatījies citāds un pārvērties. Kalniņš pie ceļa, uz kura bijusi kapsēta, bijis apaudzis ar lielu mežu un no kapsētas tur vairs ne vēsts, tikai sadrupušie mūŗa vārti liecinājuši, ka tur reiz patiesi bijusi kapsēta. Ceļa malā sastādītie jaunie ozoli bijuši pārvērtušies par veciem un milzīgi resniem. No lielā meža uz ezera krasta vairs ne vēsts, bet tā vietā lauki ar kuplu labību, un tur, pa labo roku, plašo pļavu vietā atkal liels mežs. Tēva mūŗa pils vietā viņš redzējis tikai krūmiem apaugušu mūŗa drupu kaudzi. Nezinādams, kurp iet un ko darīt, viņš pēdīgi gājis uz baznīcas pusi, kura no tēva muižas nebijusi tālu. Bet arī tur viņš ieraudzījis tādu pašu brīnumu. Mazās koka baznīcas vietā redzējis prāvu mūŗa baznīcu ar slaiku zaļu torni, un šī baznīca arī vairs nebijusi jauna.

Tikai no viena veca nabaga viņš dabūjis zināt, ka viņš jau simtu piecdesmit gadu bijis projām. Viņš lūdzis nabagu, lai viņu aizvedot uz kapsētu. Kapsētā nonācis, svešais žēlojies, ka esot ļoti noguris. Savu vecāku kapu vietā viņš nometies ceļos Dievu lūgt, bet tad tūlin viņš sabiris par pīšļu čupiņu.

Nabags aizmetis krustu priekšā un izbijies steidzies no vecās kapsētas laukā. Atskatīdamies viņš redzējis, ka kapsētā pacēlies gaisā balts zirgs, kuŗam mugurā sēdējis jātnieks, kas bijis līdzīgs tam svešniekam, ko viņš atvedis kapsētā, un kas tur sabiris par pīšļiem. Zirgs viesuļa ātrumā aizskrējis pa gaisu un drīz vien pazudis no skatītāja acim.