16. A. 470. 00. Fr. Fišers Lejas Kurzemē, Krūtē. LP. VII, I, 1209 (l).

Viens brūtgāns rīkojis kāzas. Viņam bijis brālis, ko, zināms, arī ieaicinājis kāzās. Tomēr īsi priekš kāzām brālis piepēži sasirdzis un nomiris. Tai pašā svētdienā dzīvo brāli laulāja un mirušo glabāja. Bet pirmdienas naktī nomirušais brālis atnāl: dzīvajam sapnī, teikdams: "Ja tu gribi, tad nāc no rīta pie manis paviesoties!"

Dzīvais atteicis: "Ja, ja, brālīti, kādēļ ne; bet nezināšu pie tevis naiet!"

Mirušais sacījis : "Rītā no rīta tavās mājās atskries sunītis un tam paka zirgs; sēdies zirgam mugurā, tas tevi pie manis atnesīs."

"Labi, labi, brālīti, lai notiek pēc tava prāta!"

Bet šiem brāļiem bijis ļoti bļaurs tēvs, kas neviena nabadziņa neieredzējis, katru ar rupjībām atraidījis; turpretim māte bijusi pret nabadziņiem aplam mīlīga, tos labprāt apdāvinājusi.

Un tiešām! pirmdienas rīta agrumā atskrējis skaists sunītis, nopakaļus tam atkal skaists zirgs. Brālis sēdies zirgam mugurā un aizjājis. Bet pa tādu paiejiņu jājot, viņš piepēži apstulbis, gluži neredzīgs palicis. Aizjājis pie brāļa, palicis atkal redzīgs. Mirušais brālis sacījis: "Esmu bijis tavās kāzās, nu atnāc manās!"

Tā runādams, viņš to ievedis košā, glītā istabā, tik spožā -dimants, kas dimants! Tur jau citi viesi tos gadījuši. Iegājuši --mirušais brālis teicis: "Nāc, nodziedāsim kādu dziesmu, iebaudīsim azaidu; pēc tam padiesi drusku un tad varēsi, ja gribi, mājā iet jeb arī šepat palikt pie manis."

Kad bija paēduši, deju izdejojuši - mirušais brālis vaicājis: "Vai nevēlies redzēt mūsu vecākus: tēvu, māti?"

Atteicis: "Kā tad nu nē?"

Tad mirušais brālis aizvedis uz kalēja smēdi un sacījis: "Skaties nu, te ir tēvs mums."

Paskatījies un ieraudzījis tēvu laktas vietu izpildām. Kalējs reizu reizēm nodezinājis dzelzi baltu un kalis uz tēva galvas; bet dzirksteles kritušas par baltu naudu tēva klēpī. Pēc tam viņš dzīvo brāli novedis citā greznā istabā, sacīdams: "Skaties še!"

Paskatījies un ieraudzījis savu māti aiz pilna apklāta galda sēžam un katrā pusē vēl baltus miroņus par biedriem. Mirušais brālis teicis: ;,Redzi, tā klājās labi tiem, kas zemes virsū laipni, labsirdīgi bijuši. Bet nu nāc izdej to deju, ko tev pirmīt minēju!'`

To sacījis, viņš atkal aizveda brāli skaistajā, košajā istabā atpakaļ, parādījis vienu zelteni un skubinājis: "Ņem šo bildināt un dej!" Viņš bildinājis zelteni, daiļu, daiļu zelteni, un dejis. Kad pabeidzis diet, mirušais vaicājis: "Nu, vai gribi šeit palikt, jeb uz mājām griesties?"

"Nē, gribu mājas, dzimteni redzēt."

"Tad kāp zirgam mugurā, sunītis aizvedīs tevi atpakaļ." Pārgājis gan, bet atradis visu apgabalu pavisam citādu, nekā to bija atstājis. Senākās mājas bijušas noārdītas, mūžīgi meži uzauguši virsū. Pavaicājis kādam ganam, vai nezinot tādas un tādas mājas.

"Ja!" atteikuši gani, "tūkstošs gadu atpakaļ - tā mūsu tēvu tēvi apgalvoja - te esot bijušas mājas un tais mājās kādu pirmdienas rītu esot pazudis viens brūtgāns."

Nu gribējis no zirga nokāpt, bet līdz ko nokāpis - sakritis par pelnu čupiņu aiz lielā vecuma.