18. A. 470. E. Birznieks no J. Zariņa, Dzirciemā, Jkr. III, 32 (10). LP, VII, I, 1219 (4).

Bija reiz tik bagāts tirgotājs, ka neviens nevarēja viņa bagātību saskaitīt; varēja skaitīt cauru dienu, mūžu, gadu gadiem. palikt traks skaitot, bet kā nevar, tā nevar saskaitīt. Katrā nedēļā viņš vienu dienu deva visiem ļaudim, kas tik pie viņa aizgāja, ēst, dzert, un naktsmājas visu par velti. Divpadsmit sulaiņi un seši pavāri strādāja nosvīduši, visus apkalpodami. Tā tas gāja kādus divpadsmit gadus.

Pēc divpadsmit gadiem pašā ziemas svētku naktī bagāto tirgotāju apzaga, vairāk miljonu naudas viņam izņēma. Tirgotājs par to tā sadusmojās, ka apņēmās vairs nevienam ne maizes kumosa nedot. Gan nāca visādi: bagāti un nabagi, veci un jauni pa vecam ieradumam pie viņa atkal plītēt, bet viņš tiem nepasniedza ne maizes riecieniņa, ne ūdens lāsītes.

Tā tas vilkās labu laiku, kamēr bagātais tirgotājs pašā ziemas svētku vakarā ļoti saslima un uz divpadsmit stundām pamira. Viņu nesa gar zvaigznēm, gar sauli, gar mēnesi arvienu tālāki un tālāki, kamēr tas nonāca pavisam pasaules otrā malā. Tur viņam ļoti sala un gribējās ēst. Viņu nesa vēl tālāki. kamēr tas nonāca pie elles; te viņam atkal bija ļoti karsts un gribējās ļoti dzert. Tirgotājs sāka lūgties, lai viņu laižot atpakaļ uz mājām, viņš došot atkal visiem ēst un dzert otrtiek tik daudz. Viņu palaiž.

Tirgotājs atdzīvojas un paliek vesels. Nu viņš ir daudz, daudz devīgāks, nekā pa priekšu: divreiz nedēļā viņš tagad ēdina un dzirdina visus, divdesmit četri sulaiņi un divpadsmit pavāri raujas katru dienu slapjām mugurām, sanākušos apkalpodami.

Atkal pagājuši divpadsmit gadi. Pašā ziemas svētku vakarā atnāk pie bagātā tirgotāja vecs, vecs vīriņš ciemā. Svētkus te pavadījis, vecais lūdz tirgotāju līdz pie sevis paciemoties. Vecais vīriņš ved tirgotāju uz savu pili un rāda viņam visvisādus greznumus: dimantus un visādus dārgus akmeņus, katrā kambarī cienā savādiem ēdieniem.

Labi izciemojies pie vecā vīriņa, tirgotājs nāk atpakaļ uz savu pilsētu, bet nevar to vairs atrast. Gan staigā pa to vietu krustiem, šķērsām, bet kā nav, tā nav. Tie paši kalni, tās pašas lejas, bet tikai pilsēta nekur nav atrodama. Viņš redz cilvēkus, bet tie visi ir sveši. Viņš sāk apvaicāties, kur tā pilsēta palikusi, kas te nupat vēl priekš maz dienām bijusi? Svešinieks atbild tirgotājam, ka jau gadu simteņi pagājuši, kamēr pilsētu ienaidnieki nopostījuši. Vēl vēlāku pēc tam te gājis trīs reizes kaŗa spēks pāri.

Bagātais tirgotājs vēl nedodas mierā, viņš meklē pa zāles apaugušām drupām savu agrāko namu, savu agrāko bagātību, kamēr sabirst un paliek par pelnu čupiņu.