19. A. 470. J. Bankins "Šis un tas" II, 1875, 29.

Kādā pilsētā dzīvoja rātskungs, kam bija skaista un daiļa meita. Šai reizu gadījās bagāts, bet netikls precinieks, un viņa pie tā negribēja iet, tā iegāja liepu dārzā, sāka gauži raudāt un sacīja: "Kaut labāk Dieva eņģelis būtu atnācis un mani aizvedis uz mūžību!"

Te uz reizu pārplīsa un atšķīrās zeme un balts jauneklis tur pa zelta trepēm izkāpis, uz to sacījis: "Nāc man līdza!"

Tā arī tūlin cēlās no krēsla un gāja tam līdz, viņa kāpa un kāpa, kamēr ienāca paradīzes dārzā. Tur viņa no liela prieka nevarēja stāvēt uz kājām, bet noģība un palika guļot. Pēc kādām piecām minūtēm - jo viņa tā domāja - atmodusies, ieraudzīja to pašu jaunekli, kas šai prasīja, vai negribot iet atpakaļ pie sava tēva?

Viņa atbildēja : "Cik ļoti man patiktos redzēt savu tēvu!" Jauneklis parādīja viņai tās pašas zelta trepes, pa kuŗām tā bija iekāpusi.

Meita izkāpusi virs zemes, neredzēja vairs ne pilsētas, nedz arī tēva mājas; tikai drupu un akmiņu gubas vien stāvēja Tai vietā, un gans ganīja savas aitas tur pa virsu. Viņa, kādu gabaliņu pagājusi, redzēja tur lielu kantainu marmora akminu, kur viņas tēva vārds stāvēja iekalts. Tā nu gāja pie aitu gana un prasīja tam, kas ar pilsētu noticis, kas viņu izpostījis un sagāzis? Bet šis, muti atplētis, skatījās un nezināja ne vārdu atbildēt.

Nu viņa gāja uz mācītāja muižu un prasīja mācītājam: "Cik ilgi ir, kad tāds un tāds rātskungs dzīvojis?"

Tas, savu grāmatu uzšķīris, meklēja un atrada, ka jau pieci tūkstoši gadi atpakaļ, kamēr tāds rātskungs dzīvojis. Tā nu lūdza mācītāju, lai viņu pieņemot pie vakariņām, ko arī mācītājs labprāt atļāva. Svētdien tā gāja uz baznīcu pie Dieva gaida. Kad mācītājs tai iedeva Dieva maizi, tad viņa sašļuka. Kad tā vīnu bija baudījusi, tad viņa sabira par pelnu čupiņu.