21. A. 470. 840. K. Mačulāns no J. Poriņa Lašu pag. Zvirbuļos. LP, VII, I, 1212 (l).

Sija vienam lielkungam aplam sīkstule sieva. Pats lielskungs atkal bijis tik devīgs, ka nevienu azaidu bez ciemiņiem nemēdza paēst. Reiz gadījās ēdamā laikā, ka nebija neviena sveša cilvēka pie galda. Tad lielkungs izgāja laukā lūkoties, vai nenāks kāds pa ceļu. Ja, ieraudzīja nabagu. Atnāk nabags tuvāki, lūdzas dāvanas. Lielskungs jau grib teikt: "Nāc pie manis azaidā'"

Bet sīkstā cienmāte jau pasteigusies turpat dārza malā sīpolu izraut, iegrūzdama lūdzējam, lai tikai nu ietu projām. Lūdzējs patencināja par sīpolu un jau pagriezās aiziet; bet nu labsirdīgais lielskungs tam aizstājās ceļā: lai nākot azaidu iebaudīt! Labi. Paēda azaidu, nabags saka: "Cienīgs lielskungs! vai jūs nebūtu tik laipni arī pie manis kādreiz azaidu ēst?"

Šis atteic: "Labprāt, kādēļ ne? Bet kur jūs, vecais, dzīvojat?"

"Par to nebēdājiet, par ceļu, es atsūtīšu savu zirgu jūsu durvju priekšā, sēžaties tikai tam mugurā, tas jūs uz manu iedzīvi aiznesīs. Tikai jādami nebīstaties! Zirgs nesīs lielā ātrumā pār upēm, ezeriem, kalnu kalniem, leju lejām - aujiet tam pilnīgu vaļu."

Pēc pāris gadiem, kad sīkstā lielmāte bija mirusi, piesolītais zirgs vienu dienu gadījās durvju priekšā. Lielskungs sēdās mugurā un zirgs zibeņa ātrumā devās pār upēm, ezeriem uz jaukiem, jaukiem kalniem. Kalnos zirgs drusku skrēja lēnāk un lielkungam iekrita acīs pelēki akmeņi: tie gulēja viens otram sānos un zelta ābolītis lēca te uz vienu akmeni, te uz otru. Pajāja atkal gabalu -- gulēja otrēji akmeņi viens otram sānos, bet akmeņiem vidū gulēja melna čūska, galvu piedurdama te pie viena, te pie otra akmeņa. Pajāja vēl gabalu, ieraudzīja lielu pulku avju mierīgi ēdam bezzāļu pļavā; bet pa gabalam bija cits avju pulks, tās lielā zālē izceltām galvām brēca pēc ēdamā. Pajāja atkal gabalu, gadījās augsts kalns un kalnā skaista pils. Pils pagalmā zirgs apstājās, durvīs pazīstamais nabags jau gaidīja lielkungu. Ieveda lielkungu iekšā, te viss tik krāšņs, tik lepns, vēl bagāts azaids gaidīt gaida. Ēda abi tērzēdami, beidzot lielskungs apvaicāsies par ceļā pieredzējumiem: par akmeņiem un aitām. Nabags atsaka: "Tie divi pelēkie akmeņi ar zelta ābolīti nozīmē divi laulātus draugus, kas saticībā kopā dzīvojuši; tie otrēji akmeņi ir divi nesaticīgi laulātie un velns -- melnā čūska -- ir ienaidības, nesaticības kurinātājs viņu starpā. Tas aitu pulks. ko redzēji bez zāļu pļavā mierīgi ēdam, ir tie cilvēki, kas mierā ar to mantu, cik viņiem piešķirts. Turpretim tas aitu pulks, kas lielā zālē brēktin brēca, ir tie, kam mantas diezgan un tomēr vēl saraust tie būtu Vēlējušies vai visu pasauli."

Kad abi bija paēduši, tad nabags iedeva lielkungam pils istabu atslēgas, teikdams: "Ej pa visām istabām aplūkot jaukumus; tikai viena istaba būs aizsieta ar vaigu, tur iekšā neskaties!"

Lielskungs, aplūkojis jaukās istabas, piegāja arī pie aizliegtām durvim un palūkojās drusku iekšā. Bet tur bija izbailes ko redzēt: liels katls vārījās uz ugunskura pilns cilvēku un starp tiem bija arī viņa lielmāte. Nu lielskungs palika bēdīgs: viens ir tas, ka aizlietā istabā skatījies, otrs, ka savu nelaiķa sievu katlā redzējis - tas, lūk, viņu aplam bēdināja. Bet viņš sadomāja visu izteikt nabagam - vai nebūtu tur kautkā līdzams? Nabags atteica: "Tevis dēļ atvēlēšu arī tev savu sievu glābt."

Viņš pasniedza lielkungam to sīpolu, ko lielmāte todien dārza malā nabagam par dāvanu bija atmetusi, - lai velkot ar sīpola lakstu no katla sīkstuli ārā! Lielskungs pasteidzās pie katla, iemērca sīpola lakstu cilvēku virumā un aicināja sievu, lai aizķeroties aiz laksta, vilkšot ārā. Sieva saķēra lakstu un šis nu velk. Bet citi katlinieki sāka ķerties tai aiz kājām, lai arī izkļūtu laukā; šī turpretim, skaudīga būdama, kratīja tos nost. Par nelaimi pakratīja par stipru, laksts trūka un sieva atkrita katlā atpakaļ. Tad nabags sacīja uz lielkungu: "Redzi, cik tava sieva skaudīga. Viņai bija žēl, ka citi viņas labad izglābsies no katla, tagad tai pašai jāpaliek visu laiku tur. Bet nu izmeklējies pa pili arī sev vienu istabu, jo drīzumā ir tu atnāksi šeit dzīvot."

Lielskungs izmeklēja sev vienu istabu skaistu jo skaistu un tad sāka domāt uz māju pusi doties, jo viņam izlikās, ka dienas trīs te jau sabijis. Nabags uzsēdināja savu viesi tai pašā zirgā un zibiņa ātrumā mans lielskungs pārskrēja pie savas muižas durvim. Bet brīnumi, tavi brīnumi! muižā viss pārvērties: citi audis, citi laiki, neviens viņa nepazīst. Nu tikai lielskungs atjēdzas, ka pulka pulka gadu sabijis pie nabaga un, ka viņam sen jau mirstamais laiks pāri, nu tikai katru brīdi jāsteidz mirt nost.