22. A. 470. Skolnieks J. Juoņins Pustiņas pag.N. Rancāna kr.

Dzeivuoja saiminīks ar saiminīci. Saiminīks beja ļūti gūdīgs un žēlsirdīgs, kotram nabogam jis deva lobas duovanas, kotru mīlēja un nikod nateica nikaida slykta vuorda. Bet saiminīca beja ūti dusmeiga un skūpa, nikad nadeva nabogim lobas duovanas, bet lomas vuordi vysod [vienādi] beja tai uz luopom. Seviški brīsmeigi jei tad lomuojās, kad saiminīks deva duovonu kaidam ubogam. Tikai vīnu reizi jei īdeva vīnam ubogam seipūlu.

Vīnu reizi īt saiminīks pa ceļu un radz, ka ceļa molā sēd vecīts, jam nava ni kuoju, ni rūku. Žāl palika saiminīkam tuo vecīša.

"Kū tu šeit dori?" prosa jam saiminīks. "Nikuo nadaru, sēžu", atbild vecīts. "Vai tu esi ēdis?" prosa otkon saiminīks.

"Sen naasmu ēdis. Vēl naatsaroda nivīns taids cylvāks, kurs mani pabaruotu."

Lēlsirdīgais saiminīks pajēmja vecīti, uzlika sev uz placim un atnesa uz muojom. Jis deva jam ēst un dzert vysu lobuokū. kas jam beja muojuos. Saiminīca zūbus vīn grīž nu dusmem un brīsmīgi lomuojas.

Pabaruojis un padzirdījis vecīti, saiminīks aiznesja jū otkon uz tū pošu vītu, kai pats vecīts vēlējuos. Vecīts soka uz saiminīku: "Nu, tagad tev vajadzēs ari pi manis atīt cīmuos. Pi tevis atskrīs bolts zyrgs, tu tikai sēstīs tam viersā, un jis tevi davess, kur vaiaga."

Saiminīks aizguoja otkon uz sovom muojom. Trešā dīnā atskrīn pi saiminīka muojas skaists bolts zyrgs un zvīdz. Saiminīks sēdās zyrgam mugurā un zyrgs aizskrēja prūjom kai vējs. Skrēja, skrēja zyrgs nazcik laika - pīskrēja pi nalelas muojiņas. ļīt jis tymā muojiņā un radz: tur sēd tys pats vec's.

"Vasals, dēliņ! Kai atguoji?" vecīts vaicoj.

Tad jis suoka jū baruot ar vysaidim ēdīnim un dzērīnim. Kad jis beja paēdis, soka jam vecīts : "Nu, dāls, īsim tagad un apsavērsim visas munas muojiņas!"

Vecīts paruoda jam cīši skaistu muoju un soka: "Šitamā muojiņā dzeivuosi tu." Tei beja dabasu vaisteiba.

Tad jī aizguoja uz nagleitu muoju un vecīts sacīja: "Tas ira slaucamais guns (Fegefeuer). Tur dzeivoj tovs tāvs. Ja tu gribi, vari izvilkt jū nu turīnes."

Jī īguoja tai muojā, tur daga guns un gunī mūcējuos ļaud's, visi vaidēja brīsmeiguos mūkuos. Šeit beja ari juo tāvs. Jis padeva sovam tāvam rūku un gribēja jū izvilkt nu turīnes. Ap tāvu apsaķēra vēl daudz cytu cylvāku; bet jis suoka atsakratēt nu citim un dāls juo navarēia izvilkt. Jis padeva rūku ūtru reizi un suoka vilkt, bet tāvs vairs naatsakratēja un dāls izvylka jū leidza ar cytim cylvākim.

Tad vecīts pīveda saiminīku pi trešuos muojas, kas beja cīši nagleita, tei beja elne. Vaini tur mūka grēcinīkus, un jī cīš brīsmeigas mūkas. Jis radz, ka šeit ir ar? juo sīva. Jis padeva sīvai rūku, jei kērās aiz rūkas, bet ap jū apsakēra daudz cytu grēciniku. Jei beja skaudīga. suoka atsakrateit nu cytim un saiminīks

navarēja juos izvilkt. Veirs gon muocīja, lai naatsakrota nu cytim, un vylka vēl divi reizes, bet jei napaklausēja un jei palyka myužeigi peklē.

Izstaiguojis vysas vītas, saiminīks gribēja otkon tikt virs zemes. Sāduos jis otkon tam boltam zyrgam mugurā un atjuoja pi sovas muojas. Un kū jis radz? Juo muojā dzeivoj kaidi sveši ļauds. Izzaruodīja, ka jis ira bejis pi vecīša cīmuos 25 godi. Tī svešī ļaud's beja juo bārni, kas beja izauguši leli cylvāki. Ilgi jis vairs nadzeivuoja, dreiži nūmyra un aizguoja dzeivuot uz skaistū muoju, kū Dīvs jau beja jam paruodījis.