23. A. 470. 840. Skolniece J. Luočmēle Latgalē. N. Rancāna kr.

Dzīvoja reiz ķēniņš ar ķēniņieti, viņiem bija viens dēls, kas nekad viens negribēja ēst. Viņš vienādi salasīja visādus nabagus un tad ēda kopā ar viņiem. Ķēniņam ar ķēniņieti tas ļoti nepatika, ka viņš tā darīja. Tad ķēniņš lika uztaisīt mežā mājiņu un naktī, kad dēls gulēja, viņi aiznesa to ar visu gultu mežā. Viņi domāja, ka dēls atradināsies no nabagiem, bet dēls neatradinājās vis.

No rīta piecēlies, ķēniņa dēls aizdedzināja sveci, paņēma grāmatu un sāka lūgt Devu. Tad skatījās pa logu, vai nenāks kāds nabags, bet neko neredzēja. Lūdz, lūdz ķēniņa dēls Dievu jau trešo dienu, bet neviens ubags nenāk. Viņam jau sāk ēst gribēties, bet viens bez ubaga neēd. Trešā dienā viņš izgāja ārā no mājiņas, ieraudzīja vienu ubagu un nu palika ļoti priecīgs. Ķēniņa dēls aizgāja viņam pretī un ieveda to savā mājā. Tad viņš piesēdināja ubagu pie galda un sāka ēst. Kad viņi bija paēduši, ubags lūdza viņu arī pie sevis. Ķēniņa dēls atteica: "Es jau nezinu, kur tu dzīvo."

Ubags sacīja: "Es tev atsūtīšu savu zirgu. Kad zirgs pienāks, tad tu sēsties viņam mugurā un jāj, kur zirgs tevi vedīs." Kad- ubags aizgāja, ķēniņa dēls atkal sāka lūgt Dievu. Par

neilgu laiku atskrien balts zirgs, ķēniņa dēls iziet no mājiņas un sēstas zirgam mugurā. Nojājis lielu gabalu, viņš ierauga pulku novārgušu aitu pa zāli staigājot. Viņš pabrīnās un domā: "Varbūt tā Dievs ir licis."

Jāj vēl tālāku un ierauga treknas aitas pa smilšu kalnu staigājot. Viņš pabrīnās, pabrīnās un domā: "Varbūt tā Dievs ir licis."

Jāj, jāj vēl tālāku viņš un ierauga pliku ābeli. Bet jājot līdz ābelei tā uzplauka, noziedēja un pieauga arī āboli. Viņš brīnījās un domāja: "Varbūt tā Dievs ir licis."

Pēc neilga laika viņš piejāj pie vienas mājas. Tad iznāk viens vecs tēvs no mājas un saņem ciemiņu.

Ķēniņa dēls prasa: "Vai te var kur zirgu piesiet?"

Vecais tēvs atbild: "Laid viņu vaļā, gan viņš dabūs vietu." Ķēniņa dēls palaida zirgu un iegāja iekšā. Vecais tēvs no sēdināja viņu pie galda un tad abi sāka ēst. Pienāca vakars un vecais tēvs sūtīja ķēniņa dēlu gulēt uz elles vārtiem. Viņš tur nodzīvo visu nakti. No rīta vecais tēvs prasa: "Ko tu, dēliņ, redzēji ?"

Ķēniņa dēls atbildēja: "Kā bija, tā ir labi."

Pienāk otrs vakars, vecais tēvs sūta atkal ķēniņa dēlu gulēt uz šķīstīšanas uguns vārtiem. Ķēniņa dēls atkal nodzīvo šo nakti , tāpat kā pagājušo. No rīta atkal vecais tēvs vaicā: "Kā tu, dēliņ, pavadīji šo nakti?"

Ķēniņa dēls atbildēja: "Kā nu bija, tā bija, nekā nevar darīt." Pienāca trešā nakts, vecais tēvs nu sūtīja viņu gulēt vienā istabā un sacīja: "Visur tu vari staigāt, bet vienā istabā, kas ir ar lūku aizsieta, tu nedrīksti iet."

Ķēniņa dēls apskata visas istabas, bet viņam gribas paskatīties arī tanī istabā, ko vecais tēvs aizliedza. Tur viņš ierauga savu tēvu un māti katlā vārāmies. Ķēniņa dēls par to ļoti sabijās, un atkal aiztaisīja durvis. No rīta vecais tēvs vaicāja: "Vai tu skatījies aizliegtā istabā?"

Ķēniņa dēls atbildēja: "Es skatījos gan un redzēju tur savu tēvu un māti katlā vārāmies."

Vecais tēvs sacīja: " tev sīpola laksts, izvelc savu tēvu un māti laukā!"

Ķēniņa dēls atbildēja: "Ar to lakstu gan nevarēšu izvilkt." Vecais tēvs sacīja: "Palūko tomēr vilkt!"

Tad ķēniņa dēls paņēma lakstu un gāja vilkt. Viņš attaisīja durvis un ielika lakstu un nu pieķērās pilns laksts ļaužu. Velk viņš šos ārā, bet māte iekliedzas: "Ko jūs, velni, lienat? Ne jūs velk ārā, bet mani."

Laksts tūlin pārtrūkst un visi cilvēki iekrīt katlā atpakaļ. Ķēniņa dēls raudādams aizgāja pie vecā tēva. Vecais tēvs prasa: "Kādēļ tu raudi?"

"Kā man neraudāt, ka manai mātei tāda mute? Kā rāvu tos velnus, tā satrūka laksts un visi atkrita atpakaļ katlā."

"Redzi, dēls, ko tie pelnīja, to arī viņi dabūja."

Vecais tēvs sūtīja viņu ceturto nakti gulēt uz debesu vārtiem. Ķēniņa dēls tur ieraudzīja, ka ved vienu grezni izpušķotu mironu, ko pavada visādi bīskapi, bārstīdami zeltu, ko tad ubagi no pakaļas nolasīja. Ķēniņa dēlam tas ļoti patika, viņš nevarēja vien noskatīties No rīta vecais tēvs tam vaicā: "Ko tu, dēliņ, redzēji?"

Ķēniņa dēls atbildēja: "Es redzēju, ka pavadīja ļoti skaisti nopušķotu mironu."

Vecais tēvs sacīja: "Tie aizveda tavu dvēseli."

Ķēniņa dēls tūlin nomira, un tā bija viņa dvēsele, ko viņš bija redzējis.

Piezīme. Pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.