25. A. 470. Teicēja 76 . veca Staleidzāne Atašienē. Kultūras balss kr.

Vīnu reiz dzeivuoja boguota, bet skūpa saiminīca. Saiminīcai beja dēliņš. Dēliņš nailgi padzeivuoja un nūmyra. Kad atguoja kaids ubogs, saiminīca lomuoja jū un cyta nikuo nadevja, kai tik pa treis, pa četri seipūlu lakstiņi nūškin un īdūd. Aiz sovas bagātības skūpuo saiminīca aizmiersa pavysam baznīcu un Dīvu.

Vīnu reiz atīt pi skūpuos saiminīcas vacs, vacs ubadziņš. Tys ubadziņš beja pats Dīvs. Skūpuo saiminīca jū izlomuoja, īdevja jam treis seipūlu lakstiņi un izdzyna nu ustobas. Dreiži pēc tam skūpuo saiminīca šaslyma un nūmyra. Juos dvēsele aizguoja uz pašu elnes dybynu. Klīdz skūpuos saiminīcas dvēsele elnē un lyudzas pēc paleiga. Atīt skūpuos saiminicas nūmyrušuo dāla dvēsele un prosa: "Pastuosti, muot, kū tu loba darīji, pasaulī dzeivuodama, un kaidas duovonas devi ubogim!"

Muote izstuostīja dālam par sovu dzeivi uz pasauļa un pasacīja, ka jei ubogim devja tikai seipūlu lakstiņus. Tad dāls soka: "Es paraudzīsu tevi izvilkt nu elnes ar tīm seipūlu lakstiņim, kurus tu devi ubogim!"

Dāls sēja, sēja lakstiņus un sasēja garu, garu viertini. Kad viertine beja sasīta, dāls īlaidja jū elnes dybynā un vylka uorā muotes dvēseli. Pavalk, pavalk dāls drusku uz augšu, lakstiņi puortryukst un muotes dvēsele īkreit atpakaj elnē.

Tai jis vylka muotes dvēseli treis reizes, cikom trešā reiz lakstiņi pavysam satryuka un dāls navarēja vairs padūt muotei tūs lakstiņus, kuri palyka rūkā. Tad dāls soka: "Pamoz, muot, devi ubogim, es navaru ar dūtim lakstiņim tevis izvilkt!"

Dāls aizguoja uz dabasim, bet muotes dvēsele šū boltdīn vēļ dag elnē.