26. A. 470. 840. Skolnieks A, Ivāns Valmierā, no sava mātes tēva Bebru pagastā. Kultūras balss krājumā

Reiz dzīvojuši lielkungs ar lielmāti. Lielskungs bijis ļoti žēlīgs un līdzjūtīgs, bet lielmāte jauna un ļoti skaudīga. Lielmāte nomirusi, un nu palicis lielskungs viens pats. Kādu dienu lielskungs gājis pa lielu, ceļu un ieraudzījis ceļmalā noskrandājušos nabagu, kas teicies esam izsalcis un lūdzis dāvanas. Lielskungs apžēlojies par nabagu, aicinājis viņu sev līdz uz pili un sēdinājis pie sava galda. Kad nabags pusdienu paēdis, pateicies nama tēvam par laipnību un teicis: "Šodien es ēdu pusdienu pie tevis, bet rītdien lūdzu atnākt uz pusdienu pie manis."

"Bet es jau nezinu, kur tu dzīvo: nevarēšu tevi atrast," atbild kungs.

"Rīt ap pusdienas laiku šeit pie tavas pils piestāsies balts jājams zirgs, sēdies viņam mugurā, viņš tevi aizvedīs uz manu pili." To teicis, nabags atstāja pili.

Viss arī notika, kā nabags bija sacījis. Otrā dienā ap pusdienas laiku pie Lielkunga pils piestājās balts zirgs. Lielskungs, taisīdamies sēsties zirgam mugurā, ceļmalas akmenī iekalis gada skaitli, tad sēdies baltajam zirgam mugurā un jājis viesos pie nabaga. Vienā vietā viņš ceļmalā redzējis divus lielus, lielus kubulus. Pie šiem kubuliem atradusies sieviete, kas steigā lējusi ūdeni no viena kubula otrā. Pēc kāda laika baltais zirgs apstājies pie nabaga pils. Tur jau bijušais nabags ciemiņu sagaidījis un laipni saņēmis. Pie bagātā pusdienas galda lielskungs pastāstījis par sievieti, kas lējusi ūdeni no viena kubula otrā. Nabags paskaidrojis, kā tā sieviete esot kāda modere, kas, dzīva būdama, pārdevusi ļaudim ar ūdeni sajauktu pienu. "Par tādu negodīgu krāpšanu viņai caurām dienām un naktim jālej ūdens no viena kubula otrā, lai gan nekad nevarēs nedz vienu izsmelt, nedz otru pieliet. Tā viņai jālaista ūdens līdz pastara dienai.

Pēc pusdienas nabags aicinājis lielkungu iet viņam līdza uz mirušo valsti, solīdamies parādīt arī lielkunga sievu. Lielskungs labprāt sekojis ubagam. Tā viņi nonākuši pie kāda liela tumša pagraba ar mazu lodziņu. Nabags āvis lielkungam pieiet pie lodziņa un skatīties pagrabā. Tur lielskungs redzējis ļoti daudz aužu: vecu un jaunu, lielu un mazu. Starp citiem viņš ieraudzījis arī mirušo lielmāti. Nabags iedevis lielkungam niedras kūju un teicis: "Ņem šo kūju, iebāz viņu pa lodziņu Pagrabā un velc cik tu vari izvilkt un cik cilvēku tur pieķeŗas."

Lielskungs iebāzis pagrabā niedru, pie kuŗas saķērušies ļoti daudzi mirušie un starp tiem arī lielkunga sieva. Tiklīdz lielskungs sācis vilkt niedru, lielmāte, aiz skaudības pret citiem, sākusi spārdīties un grūst citus nost, līdz niedra pārlūzusi un visi atkrituši atpakaļ. Tā tas atkārtojies līdz trim reizēm un lielkungam nevienu neizdevies izvilkt.

Pēc tam lielskungs vēlējies atgriezties uz māju. Acumirklī ieradies atkal tas pats baltais zirgs, uz kuŗa nu lielskungs atkal uzsēdies un jājis uz savu pili. Pārjājis savā muižā, viņš no pils neatradis ne zīmes, viss bijis pārvērties un pārmainījies. Tikai pēc akmenī iecirstā gadaskaitļa ļaudis stāstījuši, ka priekš vairāk simtu gadiem bijusi viena muiža, kuŗas lielskungs esot pazudis.