27. A. 470. V. Zacharska no 73 g. veca A. Bertanoviča Preiļos, V. Podis krājumā.

Vīnu reizi dzeivuoia uz šuo pasauļa vīna veciņa ar sovu dālu. Itei veciņa beja cīši skūpa, bet juos dāls beja cīši lobs cylvāks: jis žāluoja bēdīgus ļaudis, un cik jis varēja, devja jim paleigu.

Vīnu reizi zam zīmys svātkim: kūču dīnas vokorā, kod veciņa ar dālu taisījuos ēst vakareņus, tymā stracī atguoja pi jūs vīns nabadzeņš vecs, kurijis pazaprasējuos uz nakts muoju. Veciņa nagribēja laist veceiti nabadzeņu, bet dāls beja lobys sirdis, jam tyka žāl no ubodziņa, jis izprasūja muoti, kab jei īlaistu tū nabogu uz naktsmuoju, Veciņa paklausēja dāla un pascēja: "Labi, lai puorgul nakti!"

Vecs nūzavylka, dāls pasādynuoja jū pi golda reizjā ar sevim ēst vakareņus un beja cīši prīceigs. ka ar jū gaida lelys svātdīnis svešs cylvāks, vēl bēdeigs nabadzeņš. Ūtrā dīnā nu reita Pazacēļa vecs un jau grib īt prūjuom, bet dāls jū napalaidja un proturēja treis dīnys, baruoja jū un runuoja ar jū prīcuodamīs.

Caturtā dīnā vecs taisuos īt un runoj uz dālu: "Nu dāls, itū gods es beju pi tevis gostūs, a uz cyta gods tu byusi pi manis gostūs. Kod tu uz cyta gods vēļ kūču dīnā sēsīs pi golda, pīmin mani veču, tū straci es atsyuteišu pēc tevis zyrgu, kurijis atvess tevi pi manis."

Tai vecs nūguoja pa sovu ceļi. Dāls ar sovu muoti puordzeivuoja tū laiku un gaidēja otkon tū zīmys svātku kūču dīnas vokoru, kod dāls ar muoti sādās pi golda ēst vakareņus. Dāls runoj uz moti: "Pīmin, muomeņ, Pārnū gods beja itymā dīnā pi myusu veceits, kai beja abi ar jū gaidīt tū lelu svātdīni! Vēļ? jis mani uz ituos dīnys Prasēja pi sevis gostūs, runuoja, ka atsyuteis zyrgu pēc manis. Īšu pazavārtūs uorā, varbyut ka ir zyrgs atsyuteits.

Tai dāls bez capuris ar plyku golvu izguoja uorā pazavārtūs, veruos: pi juo ustobys durovu stuov zyrgs. Jis vēj naticēja sovim acim, daguoja kluot un sāduos uz zyrga, kai itys zyrgs nūnesja jū pa gaisu. Golu golā zyrgs apstuoja pi mozys vacys ustobeņis un dāls īraudzēja pazeistamu veceitja vaigu, kurijis izguoja sazatoptīs ar gostu. Dāls nūkuopja nu zyrga un vecs īvedja jū sovā ustobeņī. Tī jī obadivēji paēdja vakareņus un nūguoja gulātu. Ūtrās dīnā dāls taisuos īt uz sovu sātu bet vecs jū nalaiž, tai dāls puorbeja pi veča gostūs sešys dīnys. Itei tai pazaruodēja dālam, bet jis puorbeja pi veča na sešys dīnys, a sešys godus. Septeitūs dīnās vecs īt uz teiruma struoduot, a gostam pascēja, lai jis pastaigoj un pazaveruos, kas pi juo ir. Tai vecs nūguoja uz teiruma struoduotu, a gosts palyka juo ustobā. Vot dāls dūmoj: "Pazavieršūs es, kas ir pi veča ustobā tymūs kambarūs."

Tymā stracī dāls attaisēja vīnas durovys nu kambara un veruos: tī lels kotlys, a tymā kotlā vāra daguts un tymā dagutā daudz daudz ļaužu. Tī jis īraudzēja arī sovu muoti. Muotja taipat īraudzēja sovu dālu un suoka prasēt jū, kab jis jū rotavuotu. Dālam tyka žāl sovys muotis un jis padevja sovai muotei rūku, bet nikai jīt navarēja izvilkt. Tai dāls palyka cīši skumeigs. Tymā stracī atīt nu dorba vecs un vaicoj sovam vīsam, par kū jis taids skumeigs. Vīss izstuostēja večam par vysu taidu nalaimi ar juo muoti. Tūlaik vecs soka dālam: "Nabādoj, ej uz duorzu, ti stuov cysys [salmi], pajem vīnu cysu, atnez uz šanīni un vīnu golu turi tu, a ūtru padūd sovai muotei."

Dāls tai padora, izguoja uorā, dabuoja vīnu cysu un atnezja padūt sovai muotei. Muotja ar obejim rūkom izzatvēra aiz cysys, un dāls jū suoka ceļt augšā, a tī cik beja kotlā, ļaužu, sazatvēŗa aiz juo muotis un tai pat gribēja, kab jūs ar ratavuotu lobais cylvāks. Bet muotja beja cīši dusmeiga un suoka jūs ar kuojom sist un lomuotīs runuodama: "Itys muns dēleņš, kur grib ratavuot mani."

Ap tū laikti cysa rozaruovja un muotja ar vysim cytim otkon tyka tymā pat kotlā. Atīt dāls pi veceitja un stuosta jam taidu gadējumu. Tūlaik vecs soka dālam: "Tu esi lobs cylvāks un taidēļ tova lobuma es gribēju ispestīt tovu muoti un tūs ]auds, kur tī vard tymā kotlā, bet tai kai tova muotja vēl tagan tei poša dusmeiga, un jai beja žāl, ka tu izvilksi cytus jauds, tod lai jei vard tymā dagutā, a tu byusi maņ par eistu dālu un dzeivuosi ar manim vīnu vīt."

Nu tuos dīnys vecs ar lobū dālu dzeivoj laimeigs. Dusmeiguo muotja, koleidz dāls beja gostūs pi veča septeņus godus, a na septeņus dīnus, nūmyra, un pēc sovys nuovis tyka tymā daguta kotlā un vard tī dīnus un naktis. Tī muotja ar sovu dālu sazatopa. Dāls koč dzeivoj ar veču labi, bet jam vys žāl sovys muotis, jis kotru dīnu prosa veceiti, kab jis paleidzeitu ratovuot juo muoti, bet vecīts vys jam runoj, lai jei tī pazavuica. Bet golu golā vecs jū ratavuoia nu tuo korstuo kotla, un jei tagan dzeivoj ar sovu dālu. Bet jei jau nav taida dusmeiga un skūpa.

Vecs itys beja pats Dīvs, kurijis vacūs laikūs pats staiguoja pa šū zemi un vysu redzēja, kas kū nalobu darēja.