28. A. 470.840. Ernsts Jakobsons Nīcā. kr. V 1 (l). LP, VI. 145 (13).

Vienreiz bija viens pagānu ķēniņš. Kad viņš no rīta pacēlās, tad lika septiņiem vīriem kaklus nocirst - tas bija viņa brokasts. Kad vienreiz nabadziņš aizgājis, lika viņš to ugunī sadedzināt, tāpēc ka tas maizi lūdzies. No šīs reizes palika ķēniņš nabags. Ķēniņa dēls redzēja, ka tēvs paliek nabags, teica: "Atdod man valdību!"

Un dēls sāka valdīt. Viņš divreiz pa gadu lika nabagiem sanākt un tos pie sava galda ēdināt, un cik sagāja, tos visus uzņēma uz papīra un izskaitīja; bet to viņš nezināja, cik gadā nomirst. Divi gadi cauri viņš tā turēja to balli nabagiem un trešā gadā viņš zināja, cik viņam nomiruši. Viņš aizgāja pie galda un redzēja, ka trūkst viens nabags. Tad pasacīja kalpiem, lai meklē, vai neguļ kur ceļa malā. Kalpi izgāja, neatrada un pārgāja mājās un pasacīja ķēniņam, ka viņi nav atraduši neviena. Ķēniņš saskaitās, lika savu zirgu seglot un pats izjāja uz ceļu. Netālu no pils aizjājis, redz: ceļa malā guļ viens tizls un akls. Ķēniņš prasīja viņam: "Ko tu guli ceļa malā?"

Viņš teica: "Vai! cienīgs kungs, es nevaru redzēt un aiziet." Tad ķēniņš domāja savā prātā: "Es esmu stiprs vīrs, no kāpšu zemē un uzcelšu nabagu uz savu zirgu."

Celdams uz zirgu, ķēniņš sacīja: "Tie nolādētie kalpi! pie karātavām tie tiks nosodīti!"

Nabags atbildēja: "Vai! ķēniņ, kāpēc jūs esat tādi? Kad Dievs visus tos sodītu, kas kādu grēku padara! Kad jūs tos gribiet nosodīt, tad es jums līdz nevaru jāt."

Ķēniņš viņu pārveda uz mājām un sēdināja pats pie galda, gribēdams viņu pacienāt, jo vakars jau nāca un visi gāja projām. Uz kalpiem ķēniņš teica: "Jūs, sasodīti mani kalpi! vai es jums neteicu, ka jums būs visu dienu meklēt?"

Tomēr, kad tas vecais sacīja: lai Dievs piedodot, tad ķēniņš teica uz kalpiem: "Tad arī es piedomu jums!"

Ķēniņš gribēja nabagu ilgāki paturēt, bet vecais sacīja: "Es negribu ilgāki palikt; kad laiks ir projām iet, tad arī es gribu iet!" Ķēniņš viņam iešķiņķoja septiņus zelta dukātus. Vecais pateicās, bet neņēma viņus, teikdams: "Man nevajaga tos septiņus zelta dukātus; es viņus jums atstāju; bet lūdzu pie manim arī nākt uz mielastu!"

Cienīgais ķēniņš domāja, ka daudz no viņa izgājuši, "kur lai tevi meklēju?" Viņš prasīja nabagam: "Kuŗā vietā jūs dzīvojat?" "Citu gadu šinī laikā būs viens ēzelis pie jūsu durvim, akurāt pulksten divpadsmitos; tad laidiet tam vaļu, kur viņš jūs nesīs. Bet jums nav brīv neviena notiesāt!"

Mans ķēniņš uzkāpa uz zirgu un noveda nabagu uz to vietu, kur viņš viņu bija atradis un nocēla no sava zirga un atjāja atpakaļ.

Gads aizgāja. Bet ķēniņam bija sulainis noziedzies bija aizķēris (zadzis). Viņš gribēja to pakārt pie karātavām. Šis lūdzās pēc savas dzīvības. Patlaban kā ķēniņš viņu gribēja sodīt, te ieradās pie durvim ēzelis ar zelta segliem. Sulainis gribēja ķēniņam pa prātam darīt, to noķert un pie ķēniņa vest, bet nevarēja. Tad viņš iegāja pie ķēniņa un pateica, ka viens ēzelis stāv pie pils durvim ar zelta segliem un viņš nevar viņu noķert. Tad ķēniņš pats cēlās no krēsla augšā, atcerējās, ka tas laiks atnācis, un teica: "Šim top grēki piedoti!"

Viņš izcēlās, apgādāja -visu, ko viņam vajadzēja, un uzdeva savam jaunākam brālim valdīšanu, teikdams: "Valdi, kamēr es mājā nākšu!"

Līdz nu ķēniņš izgāja, ēzelis pie trepēm noliecās; viņš uzkāpa tam mugurā un jāja projām. Jādams viņš iedeva ķēniņam 700,000 dukātu, ko bija līdz ņēmis. Jājuši tādu mazu gabalu - ķēniņš redz: stāv divi vīri viens pret otru, ņem smiltis un met viens otram acīs. Ķēniņš teica: "Ak jūs, nosodītie vīri! ko jūs metat viens otram ar smiltim?"

Ēzelis saka: "Tas ir jūsu kara spēks. Jūs domājat, ka nav ilgi, kamēr esat izjājuši."

Atkal gabalu jājuši -- ķēniņš redz: četri melni suņi triec vienu melnu runci un dzen lielā purvā iekšā: beidzot arī iekrīt runcis iekšā. Ķēniņš teica: "Ak tu nosodītie mani kalpi! pie karātavām es tos nosodīšu!"

Ēzelis saka: ,.Tie ir nevainīgi. Tas runcis ir tavs nejaukais tēvs, un tie suņi to dzen ellē."

Un tie jāja atkal gabaliņu - ķēniņš redz lielu baru baltu aitu tās dzen seši balti suņi. Ķēniņš teica: "Ak tu nosodītie mani kalpi! tie laiž lopus, lai suņi tos norej."

Ēzelis saka : "Tie suņi ir eņģeļi; tie velnam ir atņēmuši tos grēciniekus, kas grēkus izcietuši; tos dzen debesu valstībā." Drīzi nāk viens liels kalns un ēzelis iet augšā. Līdz uziet

augšā, nāk vecais, klibais pretim: "Labdien, mans dēls! kā tu tik ilgi kavējies? Vai es tev neteicu, ka tev tūlin jānāk, kad es savus sulaiņus nosūtu."

Nu vecais ieveda ķēniņu savā pilī, sēdināja viņu pie galda un tur bija vairāk un labāku ēdienu, nekā pie paša ķēniņa. Kad abi bija paēduši un padzēruši, tad vecais teica: "Vai tu, mans dēls. gribi ko redzēt?"

"Labprāt!" saka ķēniņš.

"Še tev viena balta nūja," vecais teica, "izej uz kalna galu, skaties, ko tu redzi, ko ne. To nūju necel ne uz augšu, ne uz leju, bet turi viņu tā, kā es tev esmu iedevis."

Ķēniņš izgāja uz kalnu un redz divus kaimiņus: viens bagāts, otrs nabags. Tas nabadziņš gāja rudzus sēt, bet pa priekšu aizgāja pie bagātā arklu aizņemties par pūru rudzu. Nabadziņš pārnesa arklu mājā; kamēr iegāja brokastu paēst, bagātais nozaga arklu. Tiklīdz kā nabadziņš bija brokastu paēdis, viņš izgāja ārā un gribēja sākt art, bet redz, ka arkls nozagts. Viņš izbrēcās, nometās ceļos un noskaitīja pātarus. Te viņš redz bagāto nākam un prasa viņam: "Klausies, vai tu neesi saticis kādu ejam uz to pusi ar tavu arklu?"

Bet bagātais prasa savu arklu un pūru rudzu. Tas ķēniņam bija vairāk kā kad viņam viens ar nazi būtu iedūris un viņš cēla savu nūju uz augšu un sacīja: "Kad es būtu lejā, tad es tev simta koku nodotu, lai tevi deviņi pērkoņi saspeŗ!"

Un līdz viņš to bija izteicis, te simts gadu bija pagājuši un, kad viņš apgriezās, te vecais stāvēja pakaļā un saka: "Ko tu esi darījis? Tu man vairāk skādes esi darījis, nekā puspasauli nomaitājis. Tu neesi nūju tā turējis, kā es tev to iedevu, atdod man nūju uz pēdām! Bet vai tu gribi vēl ko redzēt?" saka vecais pēc brītiņa.

Ķēniņš teica: "Ja!"

Ej caur to dārzu!" saka vecais, "tur tu vari ēst no dzīvības kokiem. Aiz dārza redzēsi lielu pili; tur vari iet iekšā un darīt visu, ko tikai tu gribi; bet tiklīdz kā es tev savu sulaini sūtīšu pakaļ, ka tu tūlin nāc!" .

Tiklīdz kā ķēniņš izgāja dārzam cauri, te simts gadu bija pagājuši. Viņš iegāja pilī. Tur bija skaistas jumpravas un daudz ko ēst un dzert. Ķēniņš nu iesāka līksmi ēst un dzert un visi viņu tur ļoti uzņēma un, kamēr viņš ēda un dzēra, atkal simts gadu bija pagājuši. Tad gāja uz dančiem un lustīgi dancoja. Līdz iesāka vienu danci, te sulainis klāt un saka: "Draugs, tev jānāk uz mājām. tev vecais sūta pakal."

"Ej, lūdz viņu!" teica ķēniņš, "es gribu vēl šo danci iziet." Sulainis - tas bij viens eņģelis - pārgāja un pateica to ve cajam. Vecais aizgāja un sacīja: "Nāc tūliņ uz mājām! tev jāsteidzas, jo laiks ir pagalam."

Un līdz viņš to danci beidza - simts gadu beidzās, nu viņš nogāja pie vecā uz pili, paēda un nu tie gadi pielīdzinājās par četrsimts gadiem Vecais sēdēja pie galda un rakstīja vienu grāmatu. Tiklīdz kā bija norakstījis, viņš to atdeva ķēniņam un sacīja: "Steidzies drīzi uz mājām!"

Jā!" teic ķēniņš, "kā es zināšu Pāriet?" "

Nāc tikai ārā!" saka vecais, "ēzelis ar zelta segliem tur "

jau stāv; kāp mugurā un jāj uz mājām!"

Līdz ķēniņš kāpa mugurā, vecais iedeva ēzelim to grāmatu. Un kamēr ķēniņš augšā bija, viņš bija tikpat jauns kā bijis. Ēzelis viņu aiznesa lielā, aklā mežā un tur nolika un atdeva viņam to grāmatu. Ķēniņš nu sāka dikti brēkt un domāja: "Ko lai nu dara?"

Te viņš uzplēsa to grāmatu un redzēja nu, ka tai vietā, kur viņš tagad stāv, atradusies viņa pils, bet tagad, netālu no tās vietas, redzēja baznīcu. Tā nu viņš stāvēja un domāja: "Ko nu darīs? Nāk vakara laiks."

Te viņš redzēja, ka spīdēja uguns baznīcā. Viņš iegāja iekšā un redzēja, ka tur bija daudz baltu cilvēku, bet neviens viņu neuzbildināja, Viņš nolūdza sirsnīgi Dievu un sacīja: "Lai Dievs dara, ko darīdams, es iešu ārā!"

Izgāja ārā un apgulās pie vienas egles un tur saldi piemiga. Kad tādu laiciņu bija gulējis, viņš dzirdēja, ka gani kliedza. Viņš cēlās augā un gāja pie ganiem, prasīja, vai viņi nezinot, ka še esot bijusi pils?

"Ja!" gani teica, "mūsu tēvu tēvi teica, ka te esot bijusi pils; bet to pērkonis saspēris. Vai uz to pili viņš gribējis tikt? "Jā!" ķēniņš saka, ,,aizvediet mani uz to pili!"

Gani prasīja: "Ko jūs gribat no tās pils?"

Ķēniņš atbildēja: "Es gribēju pie tā ķēniņa noiet."

Gani, sāka smieties: "Ko tu, vecais nabags, pie ķēniņa gribi darīt? Viņš tevi nemaz nepieņems."

Bet ķēniņš gaidīja, kamēr gani pārgāja mājā, un tad nogāja pie tā ķēniņa un lika tur sulaiņiem pieteikties, ka viens nabags grib pie viņa pieiet un daudz žēlastības lūgties. Sulainim jau uzgāja dusmas par viņu; bet tomēr iegāja pie ķēniņa un piepeldēja veco nabagu. Ķēniņš sacīja: "Lai nāk iekšā!"

Tik ko viņš bija iekšā, tā viņš atveŗ savas krūtis un ķēniņš pats priekš viņa ceļos metas, Jau visi pils uzraugi izbijās, to redzēdami. Viens viņam iešāva pa ausi un prasīja: "Tu, unsvat, kas tu tāds esi?"

Bet tiklīdz kā nabags parādīja savas krūtis, tie visi izbijās, jo viņi pazina veco ķēniņu. Tad vecais nabags pagriezās uz ķēniņu un sacīja: "Atriezies pie Dieva un nestaigā vairs tādus ceļus kā līdz šim! še tev 700,000 zelta dukāti, noved mani uz kapiem un aproc mani, jo es esmu dikti vecs."

Līdz viņš to bija izteicis, tā viņš nomira. Un tas ķēniņš viņu noveda uz kapiem, apraka un tad atgriezās pie Dieva.