29. A. 470. 840. E. Birznieks no 50 g. vecas M. Viļumsones Dzirciemā. Jkr. III, 66 (29). LP VII, I, 1220 (5)

Saimnieks ara laukā. Pie saimnieces mājā atnācis vecs nabadziņš, bet viņa nekā tam nav devusi. Saimnieks sūta nabadziņu vēl reiz atpakaļ, piekodinādams, lai teicot saimniecei, ka viņš licis dot. Nabadziņš atiet atpakaļ un saka saimniecei, ko saimnieks teicis. Šī nu dos gan, nogriež šķēli maizes, sagriež sīpolu uz trim daļām, uzliek maizei un iedod nabadziņam. Tas aiziet. Gar saimnieku iedams, vecais vīriņš saka: "Kad tu kādreiz nāksi mani apraudzīt?"

Kad tad nu iešu? Vai es maz zinu, kur jūs dzīvojat!" saimnieks atteic.

Es tev atsūtīšu kādu pakal," saka vecītis un aiziet. "

Pa laikam attek pie saimnieka mazs, balts sunītis. Vai nu sveši sunīši retumis pietek? Bet šis pavisam tāds modīgs: pa kājām vien pinas un neļauj saimniekam miera. Viņš domā: "Kad tikai sunīti man nav sūtījis paka vecais vīriņš?"

Saimnieks uzsēžas baltam sunītim uz astes un tas viņu aiznes pie vecā vīriņa. Pirmā istabā, kur saimnieks ieiet, viņš redz trīs dzītara bumbas. Kamēr viņš tur bumbas rauga un skatās, viņš ierauga, ka kāds cilvēks ērmojas uz viņa tīruma. Saimnieks to nevar paciest, viņš sviež ar vienu bumbu un cilvēku tīrumā nospeŗ Pērkons. Saimnieks iet no istabas ārā un redz lielu dīķi pilnu ar ūdeni. Viens nostājies dīķa malā un ar kaŗoti smēļ ūdeni no dīķa un lej turpat mazā bedrītē. Saimnieks brīnās: "Ko tas tur smalsta? Vai viņš domā izmērīt ūdeni vai izsmelt dīķi?"

Saimnieks iet tālāk un redz dažus karšu spēlmaņus, sasēdušus gar galdu un cērtam vaļam. Apakš galda kuŗas uguns un dedzina spēlētāju kājas. Bet tie neatlaižas spēlēt. Tālāku ganās aitas. Viens bars ļoti vāju aitu stāv lielā, treknā zālē, bet neēd, tik skatās uz augšu un bļauj vien. Otrs bars ir pavisam knapās, nograuztās ganībās, bet aitas ir treknas un mierīgas, nebrēc nemaz. Aiz aitām saimnieks redz divus ozolus. Pie viena stāv sieviete melnos lindrakos ar slauktuvi uz rokas, pie otra kāda sieviete, galvu atmetusi, skatās ozolā. Saimnieks arī paskatās ozolā un ierauga maizes šķēli un sīpolu sagrieztu uz trim daļām. Saimnieks iet atpakaļ uz istabu un sastop tur veco vīriņu.

"Nu tu atnāci pie manis ciemā, ko tu laba redzēji?"

"Ko tad nu redzēju? Redzēju daudz ko. Tā tur viens vīrs mērī kā mērī ar kaŗoti dīķa ūdeni."

"Viņš tur mērī tos netaisnos, liekos grašus, kas katru dienu pasaulē top ņemti."

"Tad es redzēju, ka dažiem kāršu spēlmaņiem dega kājas," "Un tomēr tie vēl tagad nenostās spēlēt."

"Aiz tiem tur bija kādi divi bari aitu: viens bars bija tik labā zālē un tomēr bija visas vājas un bļāva; bet otrs bars sliktās ganībās it treknas."

"Tā jau tas pasaulē arī," vecais vīriņš izstāstīja, "kam jau daudz ir un labi iet, tam it nekā nav diezgan : bļauj vienādi, lai tik dodot vēl vairāk. Bet nabadziņi ir mierīgi un pieticīgi ar to mazumiņu, kas jau viņiem ir."

"Ko tās divas sievas tur pie ozoliem nozīmē?" saimnieks prasīja.

"Tā viena ar melniem lindrakiem un slauceni uz rokas ir bijusi ragana. Otra ir tava saimniece."

Saimnieks nu ir izciemojies un iet uz mājām. Viņš aiziet un domā: "Te vajadzētu būt manām mājām," bet viss viņam ir svešs pavisam citādāki, nekā aizejot palicis, visi cilvēki viņam sveši. Viņš sāk jautāt pēc savas saimnieces. Daži veci cilvēki atminās dzirdējuši no saviem tēviem un mātēm: tiem esot maziem stāstīts, ka nezin kad atpakaļ reiz pazudis tāds un tāds saimnieks, tas pats viņš, varbūt, būšot bijis. Tik ko viens piedūrās saimniekam klāt, šis sabira un sakrita par pelnu čupiņu.