1. A. 471. P. Š. no P. Dankas Raunā.

Reiz viens vīrs daudz prātojis un gūdrējis par mūžību. Viņš nevarējis saprast, kā gan varot mūžīgi dzīvot.

"Viens pats gads jau ir ļoti gaŗš laiks, un kad cilvēks nodzīvā sešdesmit, septiņdesmit gadu, tad viņš jau savu mūžu ir beidzis un viņam ir jāmirst."

Tā domādams, viņš iegājis mežā. Tur viņš dzird kādu putniņu dziedam un tikmēr meklē, kamēr arī uzmeklē to koku, kur putniņš nometies dzied. Mazais putniņš ir raibs un ļoti skaists un dzied tik brīnišķīgi, kā viņš vēl nekad nebija dzirdējis dziedam. Tā nu viņš labu brīdi klausās ar lielu prieku skaistajā dziesmā un brīnās par pašu putniņu. Kādu brīdi dziedājis, putniņš paceļas spārnos un aizlaižas projām.

Vīrs nu arī iet no meža laukā un grib griezties atpakaļ uz savu māju. Izgājis no meža, viņš gan vēl redz tādus pašus kalnus un lejas, bet lauki, koki un ēkas ir pavisam citādi. Nekā viņš vairs nevar pazīt. Arī visi cilvēki ir sveši: ne tie viņu pazīst, ne arī viņš tos.

Pēdīgi viņš aiziet pie mācītāja un izstāsta tam visu, ko bija dzirdējis un redzējis. Mācītājs nu atrod vecā baznīcas grāmatā, ka priekš simtu gadiem no tādas un tādas mājas izgājis tāds un tāds vīrs, iegājis mežā un pazudis.

Tā tad par to brīdi, kamēr vīrs klausījies putniņu dziedam, bija pagājis simtu gadu. Nu viņš arī sapratis, kāda var būt mūžība.