2. A. 471. R. V. Bērziņš Annēniešos Zin. kom. kr. LP, VI 141 (8).

Reiz svētdienas rītā viens mācītājs gājis uz baznīcu un ceļmalā izdzirdējis kuplā ozolā putniņu tik jauki dziedam, ka neviļus apstājies zem ozola un klausījies un klausījies.

"Brīnums!" viņš damājis, "tādu putniņu dziesmu savā mūžā vēl nebiju dzirdējis," un nu sācis uz augšu lūkoties, kur tas putniņš ir. Bet velti - nevarējis putniņa ieraudzīt.

Tā viņš tur lūkojies un klausījies labu brīdi; beidzot atminē- jies: "Kur tad mana baznīca? Nu gan būšu aizkavējies; un putniņš arī vairs nedzied."

Atgājis no ozola, apskatījies - tavi brīnumi! - viss tā pārvērties, ne pazīt nevar: no jaunām, nesen dēstītām liepām ir tikai vairs veci, satrupējuši stumburi un arī pati baznīca gluži nove- cojusi: sienas apsūnējušas, jamtā mazi kociyi aug, pavisam citāda. Iegājis baznīcā, tur altārī sirms, svešs mācītājs; lākojies draudzē, tie arī visi sveši.

Nu ierunājies ar svešo mācītāju un tad kādā vecā, vecā hazŗlīcas grāmatā atraduši piezīmētu, ka vairāk nekā tūkstots gadu atpakaļ kāds mācītājs, svētdienas rītā uz baznīcu iedams, ceļā nozudis.

To izlasījis, senais tnācītājs aizgrābts pie sevis iesaucies: "Ak mūžība! šorīt vēl no mājām iznācu un nu jau tūkstots gadu; vai tad tiešā-m eņģeļu dziesmās esmu klausījies?"

Un senais mācītājs nu vedis šim mācitājam to vietu rādīt, kur tos tūkstošs gadus pavadījis. Aizgājuši pie ozola, atraduši tikai vecu, sakaltušu stumburu. Senais mācītājs nu gribējis nostāties un rādīt, kā viņš tur stāvējis, bet liek vienu kāju - drūp, liek otru - drūp, un īsā brīdī tai vietā paceļas zemes kopiņa.