4. A. 471. D. Ozoliņš Jaun-Rozē, Brīvzemnieka kr. LP, VII. 1 1215 (3).

Reiz viens mācītājs, dievavārdus nobeidzis, gaida, ka nu brauks kučieris tam pakaļ. Nevarēdams sagaidīt, sāk kučieri meklēt un baznīcēniem prasīt, vai neesot to manījuši. Tie atbild: "Kučieris pa vienu mazu celiņu nobrauca uz vakariem!"

Mācītājs gāja paka( pa mazo celiņu. Gāja, gāja - uz reizi tas atrodas vareni jaukā ielejā; tādu jaukumu vēl savām acim ne bija redzējis. Otrpus ielejas jau bija zeme plika kā rudenī; bet ielejā koki ziedēja, puķes ziedēja un putniņi pa kokiem līksmi dziedāja. Pagāja vēl tālāk, tur kokos bija zelta augļi, arī mūzika bija dzirdama, bet neviena spēlmaņa nemanīja. Nu gāja, gāja pa ieleju, te viņam izlikās, itkā pa to pašu ceļu atpakaļ ietu, kur bija atnācis. Un par kādu brīdi viņš patiesi atradās pie savas baznīcas. Nu skatījās, skatījās, vai kādu cilvēku neieraudzīs. Ieraudzīja gan un sāka pēc kučieŗa prasīt, bet tie tikai brīnījās, kas šis par vīru esot. Šis atbild, ka esot šo mācītājs.

"Kas par mācītāju? Mūsu mācītājs pašu laiku sprediķo!" Šis sajuka vēl vairāk. Tad par laimi pienāca vecs, vecs vīriņš; tas stāstīja. ka priekš trīssimti gadiem - tā esot dzirdējis no vecākiem ļaudim - esot pazudis šai baznīcai mācītājs. Vairāk vīriņš nedabūjis izteikt, te mācītājs krita gar zemi un palika par pīšļiem.