6. A. 471. J. Holanderis Madaliņas dr. Zin. kom. kr. LP, VI, 997 (148).

Vienreiz dzīvojis bagāts, bagāts vīrs. Viņam visās pilsētās bijuši piederumi un viņš nereti vien lielījies: "Es nekad vairs nevaru par nabagu tikt; ja arī vienā pilsētā varbūt manta izputētu, otrā, trešā paliks."

Bet - kas ir - vienu dienu pie viņa loga atlaižoties skaists, skaists putniņš. Šis ielabina putniņu istabā un nu tā patīkot, tā patīkot. Bet par nelaimi vienu dienu putniņš izsprūkot laukā šis paka ķert cieti. Tvarsta, tvarsta - nevar noķert; ik būtu izstiepis roku" ik putniņš palecot vienu soli tālāk - tā vien. Beidzot gadoties upe; bet putniņš pa ūdeni tāpat un ķērājs, drēbes novilcis, peldēs pakaļ. Tomēr - kā tur nu gadījies, kā ne putniņš pa ūdeni aizpeldējis, pazudis un šim bijis jāpeld atpakaļ. Iznākot malā, gribot ģērbties, skatoties, skatoties : drēbju nav vairs, nozagtas. Ko nu? Kā lai pliks mājā tiek? Neko darīt, gājis gar upes malu uz nabagu māju un sadabūjis šādas, tādas skrandas mugurā.

Pārejot mājā, lupatas vien kustot un sulaiņi ne par ko istabā laist, aizdzen nekaunīgo nabagu, lai iet, kur nācis. Nu sākot šis bēdāties: kur iet, kur neiet. Sadomājot: iešot pie vecākā dēla otrā pilsētā. Bagātniekam bijuši divi dēli, viena meita. Aizejot, tur arī nelaižot iekšā. Aizejot pie otra dēla, tur arī nelaižot, tas pats negals. Ko nu? Vēl uz labu laimi iešot pie meitas uz trešo pilsētu. Aizejot, tur jau citi nabagi priekšā: lai tikai nākot iekšā, tā un tā bagātnieka meitai esot šodien kāzas un tad jau nabagiem izdzīve laba. Labi! Ieejot, visus nabagus sasēdinot gar gaŗu, gaŗu gaidu; bet šo, bagāto nabagu, nosēdinot gaida galā un ceļot otrtik labākus ēdienus un dzērienus priekšā. Citi nabagi ēdot un dzeŗot līksmi; bet bagātais nabags raudot vien, raudot vien. Šie gan brīnoties, par ko viņš raudot, vai jaunie sudraba trauki un kaŗotes esot par sliktiem. Lai tad padodot vecus sudraba šķīvjus un kaŗotes. Bet kā nekā, tā nekā. Nabags paskatoties savā vecā sudraba šķīvī, kur viņa vārds iegriezts, un raudot vēl diktāki.

Bet uz reizi iznākot pats brūtgāns pie raudātāja, sacīdams, vai nu šis atzīstot, ka varot gan - vai cik bagāts - par nabagu tikt. Jā. atzīstot gan, šis atteicis.

Nu, tad viss labi, viņš tiekot atkal pie savas vecās mantas. Brūtgāns bijis tas putniņš, kas todien upē vilinājis.