8. A. 471. V. Vīdneris Skrundā, LP, V, 228 (104).

Vecos laikos dzīvojis reiz ļoti skops ķēniņš : pat ne nabagiem viņš nenovēlējies dāvaniņu pasniegt. Reiz ķēniņam pavēstīts, ka turpat, netālu no pils tai mežā esot ieklīdis prāvs briedis. Ķēniņš tūlin rīkojis medības, bet noteicis, lai tā aplenc, ka viņš pats dabūtu šaut, cits ne. Tomēr tai dienā nekas gudrs neiznācis ar medībām: briedis izšmaucies no masta un ķēniņš nedabūjis ne redzēt. ne šaut. Vakarā tāds pussaīdzis griezies mājā un ceļā saticis kroplu nabagu, tas lūdzies : "Ķēniņ mīļais, atmet nabadziņam kādu artaviņu!"

Ķēniņš atteicis: "Nedošu ne! tad tik kropls jau neesi, ka ne maizes tiesu nespēsi ne nopelnīt!"

Nabags atteicis : "Tik skopam gan nevajadzētu būt. Kas var zināt - ja Dievs grib, tu arī reiz vari par tādu nabagu palikt; tad redzēsi, cik gŗūti nabagiem klājas."

Ko tu te muldi? Ķēniņš paliks par nabagu - jāsmejas!" "

skopais uzsaucis nabagam un gājis mājā.

Bet otrā rītā itin agri ieskrien sulainis: "Ķēniņ, ķēniņ! vakarējs briedis pils dārzā iekūlies!"

Ķēniņš ātrumā paķēris ieročus un skrējis briedi šaut. Tomēr briedis par to mazo brītiņu jau izskrējis no dārza un iebridis jūŗā. Ķēniņa dārzs bijis pašā jūŗas malā. Nošāvis briedi turpat ūdenī un domājis: "Viļņi izdīs malā!"

Bet nekā: medījums lēnām peldējis uz jūŗas pusi. Nu norāvis drēbes, aizbridis paka un izvilcis briedi malā. Bet kas par brīnumiem? Tai īsā brītiņā ķēniņa drēbes nozudušas. Nevarējis saprast, kā tas gadījies, ko tas nozīmē? Neko darīt, novilcis briedim ādu, pārsedzies ar to pašu un pārgājis pilī. Bet te vēl lielāki brīnumi: pils sargi nelaiž iekšā: kas viņš par ķēniņu briežu ādā! Tur pilī gan esot ķēniņš, to viņi pazīstot, bet tādu plusku viņi nepazīstot. Šis gan palicis pikts - nelīdz. Beidzot lūdzies, ja tā neticot, lai izmeklējot visu pili, redzēšot, vai tur kādu ķēniņu atradīšot. Labi, pils sargi ieiet pilī un, kas ir? Patiesi izved citu ķēniņu, bet uz mata vienādu ar to, kāds tur arvienu valdījis. Šis parausta plecus un nu tīri apjūk, kas tas ir, kas nav. Bet pils sargi zobojas: "Nerausties nemaz! ej tikai pie laika projām, citādi var vēl nelabi klāties"

Neko darīt - jāiet. Iet, iet - pats nezin, kur iet, kur griezties. 'Te par laimi, satiek kādu saimnieku: tas smejas: "Vai traks! kā tad tu tā nodzīvojies bez drēbēm? Vai nelīgsi pie manis par puisi, tad drēbes nopelnīsi?"

Labi-- salīgst. Ko cita arī darīt. Vai iesi pasaulei vēl izklāstīt, kā noticis? Kurš to ticēs? Un tā nu salīgst par puisi un sāk strādāt bet nelaime atkal, pļaut, art nav radis savā mūžā, saimnieks nekur likt. Neko darīt, līdzis ir, liks zirgus ganīt. Bet nelaime atkal: pieguļā būt nav radis savā mūžā - kā noliekas pie uguns kura, guļ līdz brokasta laikam un zirgi tamēr izmaluši gan labību, gan pļavas. Neko darīt, līdzis ir, liks pie cūkām. Bet nelaime atkal: cūka jau neģēlīgs lops. Tiklīdz ausi izklīst, kopā vairs nesadabūsi. Un šis to nav radis, domā: "Kur tad šīs skries? Bet tamēr cita labībā, cita mežā, kur nekur. Tagad saimnieks saka: "Klausies, dari, ko redzējis, tu man nederi, mums jāšķiŗas!"

Un tai pašā dienā aizgājis arī. Gāja, gāja, beidzot sastapa aklu nabagu, kam tai dienā puika, vadītājs, esot nomiris. Aklais lūdzās bez gala, lai pavedot viņu līdz ķēniņa pilij, jo tur šodien esot dzīŗas un dzīŗās tādus aklus visvairāk apdāvinot katrs, ne vēl nu ķēniņš, kam mantas pa pilnam. Labi, vedīs arī šo. Aizved pilī, redz: tas pats ķēniņš, kas todien, sēž galda galā pie viņa sievas, bet uz mata vienāds ar viņu; tā pati balss - viss, viss. Nu, ko nu darīs? Ies taču klāt un lūgs kādu dāvanu. Ķēniņš tūlin paceļas galda galā un vaicā: "Kas tu par tādu esi? Tu māki tik smalki lūgt, kā katrs ķēniņš, un tomēr tev nabaga drēbes mugurā ?"

"Nevaru teikt, kas es esmu!" šis atbild. "Tev būs teikt, ja negribi cietumā kļūt!"

Neko darīt - sāka stāstīt, kā ar nabagu todien runājis, kā briedi šāvis, kā drēbes nozudušas, kā pilī gadījies, kā cūkas ganījis, kā par nabagu palicis un kā nu beidzot te atnācis. Un līdz

to bija izstāstījis, tas ķēniņš, tur galda galā, pazuda kā miglā un šis atradās viņa vietā tādās pašās ķēniņa drēbes kā agrāk.

Tas ķēniņš bijis Dievs; viņš tikai gribējis skopo ķēniņu pārmācīt.

No tās dienas ķēniņš atmetis skopumu un labprāt palīdzējis nabagiem.