9. A. 471. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no Martas Kuplās Plāņu pag.

Vienc ķēnīc bīš trakoti skops un ka vie kāds nabags nācis diedelēt, tā šis nabagu pucināš ar suņim un nelaidis nemaz pils tūlumā. Kēnīc bīš varēn bagāts un šim nekā netrūcis.

Reiz sulaiņi pamanīši, ka gar pašu pili nodrāžas briedis. Šie stāstīši ķēnīnan,, ka briedis aizskrēš gaŗām. Nu ķēnīc tūlī plinti cie un skrēš briežam pakaļā. Skrēš, skrēš un daskrēš ar briežam pa šāvienam un gāzis virsū. Ķēnīc sašāvis briedi, briedis iekāpis upē un bēdzis pa upi prom. Nu ķēnīc ar ātri vie drēbes no muguras no, upē iekšā un dzinies briežam pakalā. Ķēnīc panācis briedi un nodūris. Šis nu nodīrāš briedi un gāš apakalis meklēt drēbes rokā. Bet drēbu vairs nebīš. Kamēr ķēnīc dzinies briežam pakaļā, tikmē vienc bīš šā drēbes nozadzis un aiznesis. Ko nu? Pliks jau ķēnīc nevarēš uz pili iet. Šis ņēmis un satinies brieža ādā un gāš uz pili. Bet pilī šā nelaiduši iekšā un nevienc šā nepazinis, ka šis atnācis, brieža ādā satinies.

Nu ķēnīc gāš apaka uz upi un vē reiz pārmeklēš, vai kur nav šā drēbes. Bet drēbu nekur nebīš un pilī ar ķēnīc vairs neticis iekšā. Ķēnīnam aptrūcies ko ēst un šis gāš apkārt diedelēdams. Bet šis nemācēš lāgā diedelēties un šim nekā negāš. Reiz pilī bīšas dzīres un kēnīc nospriedis, ka jāietot šim ar uz pili un jādiedelējot. Sulaiņi šo ielaiduši iekšā un jēnīc gāš apkārt diedelēdams. Viņš piegāš pie sava dēla un sievas, ķēnīņienes, un lūdzies, lai ko iedodot. Dēlu un sievu jau šis pazinis un šie ar sākuši uz šo skatīties. Pēdīgi visiem nokritušas tā kā zvīņas no acim un princis un ķēniņiene pazinuši ķēnīnu. Visi bīši trakoti laimīgi, ka ķēnīc atradies mājā.

No tās dienas ķēnīc labojies. Nu viņš nevienu nabagu vairs tukšajā nelaidis prom un nepucinājis ar suņim, bet visim nabagim labu prātu palīdzēš un devis, cik vie maz varēdams.