1. A. 472. 760. J. Bankins "Šis un tas" I, 1872, 49.

Divi vīri, no baznīcas nākot, gājuši runādamies par kapsētu. Pirmais sacījis uz otru: "Ak, kas te par pulkiem aužu būs lielajā augšāmcelšanās dienā!"

Otrs neticīgais saka, ka tas nemaz neesot tiesa un nebūt nebūšot tā notikt. Pirmais tam nu stāsta un rāda, ka tā stāvot rakstīts bībelē, un tā esot mūsu ticība un cerība; bet otrs jo nikns atbild: "Lai tad es esmu nolādēts un par akminu palieku, ja tas būs tiesa."

Tikko šis tādus zaimošanas vārdus bija izsacījis no mutes. tas tūlin pazudās un no tā vairs nav ko redzēt. Pirmais runātājs aiziet pie mācītāja un izstāsta, kas noticis. Mācītājs to noraksta baznīcgrāmatā un tā šī lieta paliek.

Trīs simti gadu vēlāki, kapus no jauna rokot, kapsētā uziet akminu ar galvu, rokām un kājām, pilnīgu cilvēka tēlu. Šo tēlu aiznes no kapsētas uz mācītāja muižu, un tas to liek nolikt savā mazgājamā kambarī vienā kaktā, kur arī viņa ķēķenei gulta stāvēja. Tā ikvakarus, gulēt iedama, notura savu vakara lūgšanu un aizmet krustu priekšā.

Vienu vakaru tā redz, ka tēls kaktā tā kā pakustas un pasmejas. Kēķene ne par kādu naudu tur neiet gulētu, stāstīdama mācītājam, ka tēls kaktā pakustējies un pasmējies.

Mācītājs saaicina citus baznīckungus un tie nu sāk lūgt Dievu un svētīt. Un redzi! akmiņa tēls top dzīvs un sāk kustēt. Tas nu šiem izstāsta, ka priekš trīs simti gadiem pats nolādējies un tādēļ par akminu gulējis zemē. Kad šie tam prasīja, kādēļ viņš smējies, kad ķēķene vienā kaktā krustījās, tad viņš atbildēja: "Kad ķēķene vienā kaktā krustu meta priekšā, tad visi ļauni gari muka prom un devās uz citiem kaktiem; bet starp tiem viens bija klibs ar savu kāju, tas arvien lēca citiem no pakaļas, un es par to smējos."

Mācītāji to atkal no svētīja, un tēls sabruka un sabira par pīšļiem un putekļiem kaktā. Pēc tam šos trūdus aiznesa uz kapsētu un noglabāja, lai tie nu dus Dieva mierā.