2.A.472. Briežu Augusts Ērglos. Jkr. V, 4 (2).

Vēlā naktī 5ājuši divi ceļinieki pa lielceļu, gājuši, kā jau ceļi- oieku ieradums, runādami par dažām lietām. Patlaban vedis viņu ceļš gar kapsētu un viņi iesākuši runāt par miroņiem. Viens teicis, ka miroņi necelšoties uekad augšām, otrs atkal, ka viņi gan reiz augšām celsies. Pirmais, gribēdams pārspēt otru, iesau- cies: "Nu tad lai es uz vietas par akmini palieku, ja m,iroņi celsies augšām."

Tiklīdz šos vārdus bijis izrunājis, tad viņš arī palicis par akmini. Otrs ceļinielcs par to lzbijies un steidzies stāstīt šo noti- kumu mācītājam, kas pavēlējis aprakt akmini kapsētā.

Gadi aiztecējuši. KapuraGēji uzrakuši reiz akmini, cilvēka tēlā, kas viņiem bijis par lielu brīnumu. Vipi steigušies stāstīt

mācītājam šo notikumu. Mācītājs pavēlējis, ienest akmini meltu kambarī, kur tas stāvējis labu laiku.

Kā.dā vakarā meitas gājušas gulēt, divas bijušas jau apgulušās, bet trešā kāda darba dēļ vēl pakavējusies. Beidzot arī šī gājusi gulēt, atstājusi sveces galiņu degošu uz ga1da un nejauši uzmetusi acis uz akmiņa. Meita redzējusi, ka tas smējies, viņa iztrūcinājusies, modinājusi abas otras meitas un steigušās kopā stāstīt šo notikumu mācītājam.

Mācītājs saaicinājis daudz citu mācītāju un sākuši akmini svētīt. Beidzot tas atkal pārvērties par cilvēku. Nu viņam jautājaši, par ko tas smējies. Tas atbildējis, ka tad, kad meitas gājušas gulēt, ap viņām bijis vairāk velnu, starp kuŗiem viens klibs. Meita, gulēt iedama, metusi krustu, nu sākuši bēgt visi velni, bet klibais velns pakritis bēgot. Par to šis smējies.

Šis cilvēks, kas pārvērties par akmini un nu atkal pārvērties par cilvēku, dzīvojis vēl ilgus gadus, lai slavētu Dieva varu. Vecs un sirms palicis, miris viņš dabiskā nāvē.