3. A. 472. 760. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē, Zin. kom. kr. LP, VI, 11, 8.

Reiz kapsētā viens ceļinieks iegriezies Patlaban tur mācītājs glabājis mironi, teikdams tos vārdus: "Še dusi, kamēr Kungs Kristus tevi augšā cels!"

Bet ceļinieks atbildējis mācītājam: "Necels!" un tūdaļ palicis par akmeni cilvēka izskatā. Mācītājs akmeni pārvedis mācītāja muižā un nolicis ķēķī.

Te vienu rītu ķēkša iesteigusies pie mācītāja: akmens esot smējies Mācītājs izgājis ķēķī, sācis akmeni apsvētīt un nu akmens atkal pārvērties par cilvēku, stāstīdams: viņš tādēļ esot smējies, ka redzējis katru rītu daudz velnu pa ķēķi dancojam. Šorīt viņiem dancojot, ķēkša tai brīdī skaitījusi tēvreizi, un velni par to bēguši projām; tikai viens bijis klibs un tas, no tēvreizes mukdams, pakritis, par ko viņš pasmējies.

To dzirdējis, mācītājs ķēkšu apsvētījis, lai velni tur vairs nenāktu.