7. A. 472. 760. A. Lerchis - Puškaitis, Džūkstē - Pienavā. LP, I, 142.

Divi draugi gājuši svētdienas rītu caur kapsētu uz baznīcu. Viens teicis: "Kas te būs cilvēku, pastara dienā augšām ceļoties!"

Bet otrs smējies sacīdams: "Ja tie visi uz reizi vienā dienā var uzcelties, tad lai uz vietas palieku par akmeņa teļu!"

Acumirklī tas arī palicis par akmeņa teļu. Otrs, to redzēdams, pārbījies noskrējis pie mācītāja un izstāstījis visu.

Mācītājs licis teļu pārvest un nolikt savas ķēkšas istabā. Kādu vakaru ķēkša, gulēt ejot, metusi krustu un akmeņa teļš tūlīt pasmējies. Tā pastāstījusi atgadījumu mācītājam un šis uzprasījis teļam, kāpēc esot smējies?

Smējos par velniem," teļš atbildējis, "jo ķēkšai krustu metot, velni kā spaļi skrēja pa durvim laukā; bet viens no viņiem bij klibs un, nevarēdams citus tik ātri panākt, krita kukuriski uz degunu, ka man bij jāsmejas."

Mācītājs nu ņēmis akmeņa te]u apsvētīt un teļš no svētīša nas sagŗuvis par pelniem. Pelni aizvesti uz kapsētu un paglabāti.

Piezīme. A. Lerchis - Puškaitis būs gan šo pasaku uzrakstījis no tautas mutes, bet pirmais stāstītājs to būs droši vien no J. Bankina grāmatas nolasījis (sal. pirmo varianta), izlasīdams "tēlu" par "teļu". P. Š.