8. A. 472. 760. M. Skrupska no vecās māmiņas Neretā. Folkloras krātuvē.

Reiz dzīvoja kāds mācītājs netālu no kapsētas, kur viņš katru dienu gāja pastaigāties ar savas meitas. Reiz viņi izgājuši uz kapsētu un piepēži meita iesaucās : "Redzi, tēvs, cik šeit skaists akmens, taisni pēc cilvēka ģīmja."

Meita lūdz tēvu, lai aizvedot uz māju un ieliekot viņas guļamā istabā. Tēvs paklausa, aizved un ieliek akmeni meitas guļamistabā.

Vienu vakaru, gulēt ejot, meita redz, ka akmens pasmejas. Viņa iet otrā rītā pie tēva un teic: "Tēvs, tas akmens smejas." Tēvs prasa: "Vai tu tiešām domā, ka akmens smejas?" Meita pastāv, ka viņa esot redzējusi. Nu tēvs paņem bībeli, iet pie akmens un teic: "Ja tu esi gars, tad atbildi, kādēļ esi tā pārvērties."

Nu akmens sāk runāt: "Reiz es biju pie velna salīdzis uz vairākiem gadiem dienēt, bet es nevarēju visu izpildīt un aizbēgu. Kad es nomiru, un mani veda uz kapsētu, tad velns mani nolādēja par akmeni. Kad nesēji izzināja, ka zārkā akmens atrodās, tad viņi paņēma un izmeta akmeni kapsētā."

Mācītājs ņēma to akmeni un iezārkoja par jaunu, apsvētīja un paglabāja.