9. A. 472. Jurkovsku Emilija Ūziņos. Jkr. II, 33 (5).

Reiz dzīvoja dievabijīgs mācītājs, kas katru nakti ap pusnakti gāja baznīcā Dievu lūgt; tas viņa sievai nebūt nepatika.

Kādu reizi tā pasauca savu sulaini un lika tam iet mācītāju baidīt, lai paņemot trīs akmentiņus un sviežot pa vienam pa grīdu, tad mācītājs domāšot, ka spogojas. Sulainis darījis kā pavēlēts. Tiklīdz viņš pirmo akmentiņu nosvieda, mācītājs, kas patlaban uz kanceles stāvēja, sacīja: "Lai Dievs dod, ka tas kas šo akmentiņu sviež pats paliek par akmeni."

Pie otrā un trešā viņš sacīja tos pašus vārdus. Tiklīdz trešo reiz bij izteicis, sulainis pārvērtās par akmeni.

Otrā rītā mācītājs lika pārvest akmeni uz māju un kukņā nolikt. Tur viņš stāvēja trīs gadi apsūnojis. Kādu dienu kalpone, kukņā uguni rausdama un pār ugunskuru likdama, ieraudzīja, ka akmens smejas. Nobijusies viņa ieskrēja pie mācītāja un stāstīja, ka akmens smejoties. Mācītājs izgāja kukņā un prasīja akmenim, kādēļ šis smejoties.

"Kā es nesmiešos," akmens atbildēja, "še kaktā stāv trīs velni: viens klibs, divi veseli, tiklīdz meita uguni rauš un krustus liek, tie skrien projām un skriedami veselie slimo saminģē - par to es smejos."

Mācītājs nosvētīja akmeni un šis pārvērtās atkal par cilvēku un nekad vairs nedomāja mācītāju baidīt.