2. A. 475. Brammanis Rīgas apg. LP, V. 131 (7).

Reiz bijis drošs vīrs. Un tas kādu dienu, pa mežu staigādams, apmaldījies. Pieradies velns itin sadedzis: lai līgstot pie viņa par puisi! Kālab ne? Salīguši. Velns tūlin ievedis vīru tādā peklē un rādījis trīs podus ar vākiem, zem kuŗiem caurām dienām esot jākur uguns; bet vairāk par divām pagalēm malkas uz reizi neesot brīv ņemt: arī vākus nevajagot cilāt un iekšā žūrēt ne pavisam.

Pirmo dienu kamēr velns citur blandījies kūris, kūris-ē! iedomājies: "Taču jāpaskatās, kas tur podos īsteni vārās!" Pacēlis pirmam podam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša

maizes devējs (kungs) tvīkst karstumā sakumpis.

"Ā! tēviņ," kurinātājs domājis, "tev trīs pagales tā tikai būs!" un pabāzis vēl trešo pagali ugunī.

Velns vakarā pārskrien: kamdēļ trīs pagales esot bāzis ugunī ?

Ja, tur podā esot pazīstams kukainis, tas esot pelnījis labu pacienu, jo pērn piedarbā esot pacienājis arī viņu ar krizuļu kātu. Otrā dienā kūris kūris - ē! iedomājies: "Taču jāpažūr, kas tur otrā podu. "Pacēlis vāku: vai tēt! - viņa paša muižkungs. Tūlin iesviedis četras pagales

Pārskrien velns: kāpēc skaužot malku?

"Ja, gribēju savu muižkungu pacienāt, kā viņš mani cienājis." Trešā dienā kūris, kūris -- ē! iedomājies: "Jāpaskatās, kas tai trešā." Pacēlis vāku: ta tad labi - pats vagārs tup iekšā. Tūlin tādam āzim iesviedis sešas pagales, vēl papūzdams, lai tikai spoži zvēro.

Pārnāk velns: "Vadzi, malku vien izšķērdi! Tā neesam līguši; lec pie tā vagāra iekšā!"

"Ja, tūlin!" lai tikai paceļot vāku.

Velns cēlis vāku, bet šis - kamēr velns cēlis - pamanās velnu aiz papēžiem saķert un tā pļunkt! iegrūž podā pie vagāra. "

Nu divi velni kopā, lai vārās!" vīrs iesmējies un griezies mājā.