3. A. 475. Treimaņu Jānis Bērzmuižas Dzeņos. Jkr. IV, 14. 1, p. 5. LP, VII, I, 625 1. p. 12.

Melnajā muižā (tagadējā Upesmuižā pie Līves Bērzes) dzīvojis briesmīgs velna pilns kungs. Tam bijis kučieris Krumultiņš vārdā. Šim vajadzējis katru nakti ar kungu izbraukt. Tik ko pa muižas vārtiem laukā, skrējuši zirgi kŗākdami, šņākdami, rūkdami gaisā pa upi pāri uz mežu projām. Krumultiņa sieva gan reizu reizēm savam vīram prasījusi: "Kur kungs brauc katru nakti?"

Krumultiņš tikai. noņurdējis vien. Lai gan manījis, uz kurieni briesmīgais brauciens vedot, tomēr īsti nezinājis, kas galā notiekot, kad kungs viņu vienu pašu mežā atstājis. Kungs arī bijis viņam cieti aizliedzis ko runāt par to; ko viņš redz un dzird. Un ar laiku jau ar pašu velnu apron, tā arī Krumultiņam gājis. Viņš nakti no nakts ar kungu braukdams, pagalam apradis un beidzot iekārojies arī zināt, kur kungs tad aiziet, kad mežā nobrauc.

Kādu nakti stipra vētra plosījusies un bijis tik tumšs, tik tumšs, ka tumšāks vairs nevarējis būt; bet kungs licis atkal zirgus jūgt un braukt. No Melnās muižas izbraukuši kādos desmitos un braukuši, ka rūcis vien. Noskrējuši meža vidū zemē, kungs izkāpis no karietes un steidzies pilniem soļiem projām -- Krumultiņš tam pakaļ, jo lielas tumsas dēj nebijis ko bīties, ka kungs to redzētu. Otrām kārtām, viņš zinājis, ka velna pilniem cilvēkiem nav brīv atpakaļ skatīties. Gabalu gājuši, tie atradušies pie kādas lielas dzelzs ēkas - pie elles. Tur gulējis liels, liels melns suns durvju priekšā. Kungs sunim pārkāpis, suns nelicies ne zinot : bet kad Krumultiņš sunim pāri kāpis, tad tas galvu pacēlis ieņurdējies. Nu iegājis ellē un redzējis gaŗu rindu katlu, pilnus

ar vagāriem vāroties un vienā ieraudzījis arī savu kungu vārāmies. Krumultiņam palicis bail un viņš iesprucis pie pašām durvim kaktiņā. Tur aptupies un visu noskātījies. Uguns beigusies kurēties, nu skrējuši vagārīši un muižas kuņģeļi ar malku no pasekņiem un alām uguni atkal uzkurt. Kad vagāri bijuši labi savārījušies, tad tie izkāpuši no katliem, sēdušies pie galda, kas no viena gala līdz otram galam ar gaļu un baltu maizi bijis nokrauts, un ēduši, ka šņakšķējis vien, nu neviens neskatījies otram acīs. Krumultiņam arī iekārojies pēc uzkožamā, viņš pielīdis pie galda un nogrābis dažas baltas maizes pladiņas un iegrūdis tās azotē; tad izvilcis naželi un nogriezis lupatiņu no gaļas, bet viņam griežot iesūrstējies gurnu vaigs. Arī šo lupatiņu iegrūdis azotē, jo viņam bijuši paltraki sajosti ar jostu, kur cimdus, pīpi un kas tikai vajadzīgs, varējis iebāzt.

Kad nu Melnās muižas kungs pirmais gājis pa durvim ārā, tad devies Krumultiņš tam pakal. Izejot kungs pār melno suni pārkāpis. - Suns gulējis klusu, bet kad Krumultiņš viņam pāri kāpis, tad tas nejauki ieņurdējies, tā ka kungs galvu drusku sānis pagriezis, pilnam atpakaļ nepaskatījies. Kad pie zirgiem atnākuši, tad kungs kāpis karietē un Krumultiņš uz buku. Kungs dusmīgi un bargā balsī uzprasījis: "Kur tu biji?"

Krumultiņš, ļoti apķērīgs būdams, atbildējis: "Es biju sevis pēc!"

Nu braukuši uz Melno muižu tik briesmīgi kā nekad, gar krūmiem un koku galiem skrāpēdamies un plēzdamies, ka brīkšķējis vien.

Kad mājās pārbraukuši, kungs iegājis zālē, bet Krumultiņš nojūdzis zirgus un ielaidis stallī. Tad iegājis pie savas sievas un teicis: "Ilba, sieviņ, nu es zinu, kur mūsu kungs brauc. Ir jau taisnība, ko ļaudis runā, ka viņš velna pilns."

Un nu ņēmis no azotes ārā baltu maizi; bet tavu brīnumu! Tā bijusi pārvērtusies par zirgu strampuļiem un gaļas ļipatiņa, kuŗu ellē nogriezis, palikusi par cilvēka miesu. Kad nu Krumultiņam vēl arvienu gurnā sūrstēja, tad Ilba jipatiņu paņēmusi un uzliKusi to uz jēlumu, kur tā uz matu derējusi. Tā tas esot un būšot arvienu tiem velna pilniem vagāriem, kas nežēlīgi ļaudis kavuši, mocījuši un dirājuši - tiem visiem ellē jāvārās! Un tiem vagārīšiem, kas spieķojuši, un tiem muižas kuņģeļiem, kas kungiem bijuši kā klēpju sunīši, tiem ellē ugunis jākur.

Bet arī šim velna pilnam kungam pienāca pēdējā stundiņa: atrada viņu apgrieztu kaklu savā gultā. Izrīkoja lieliskas bēres, tomēr miera tas neatrada savā kapā, viņam jāspoko un savi darbi, kuŗus tas šai pasaulē izdarījis, jāatgādina. Liela trumpēšana notiekot apakš Melnās muižas tilta; tur naktī sabraucot no malu malām, arī no Velna bedres ejot uz Melno muižu rindām vien un dzīvojot tur līdz gaiļiem, ka tikai žvakšķot.