4. A. 475. J. Henniņš no J. Dorbes 1885. g. Sasmakā.

Vienreiz bija viens nikns kungs, kas savus kalpus nežēlīgi sita. Bet viens viņa kalps nebija tomēr nekad pērienu dabūjis. Tas kungs pavēlēja tam kalpam, lai viņu no rīta aizvestu uz elli. Kalps gāja uz mājām un raudāja. Viņš sastapa kādu čigānu, kas tam jautāja, kas viņam kaitot? Kalps atbildēja: "Man ir mans kungs jāved uz elli, bet es nezinu to ceļu."

Čigāns sacīja: "Atbrauc tik pie šā tilta, tad es tevi novedīšu uz elli."

Tad kalps aizgāja ar lielu prieku uz mājām. No rīta kalps piebrauca pie durvim, kungs iesēdās ratos un nu brauca abi uz elli. Kad viņi bija aizbraukuši pie tā tilta, tad tas čigāns ielēca ratos un veda to kungu uz elli. Kad drīz jau pie elles nāca, tad redzēja, ka ceļš izkaisīts ar baltiem zirņiem. Kungs nu sauca tam kalpam ka viņš esot elli redzējis. Lai braucot nu atpakaļ, bet čigāns tik brauc uz elli. Tad sulaiņi iznāca pretī un ieveda to kungu tur iekšā y sukāja ar ērķelēm viņa galvu, tā kā asinis skrēja. Tad iesauca arī to kalpu iekšā un iedeva tam vienu zobeni, lai sakot, ka viņš esot novedis to kungu uz elli. Kad tā kunga madāma neticēja, tad sulainis svieda to zobeni uz galda un tad nodega tā pils.