3. A. 476. J. Krēsliņš "Teikas iz Malienas" 16. LP VII, I, 623. 1 .p. 11.

Reiz dzīvoja slavens stabulnieks, kas nepalaida nevienu svētdienu, kur negāja uz krogu -vai uz viesībām stabulēt. Bet ko stabulēdams nopelnīja, to arī nodzēra - tukšs bijis, tukšs palika. Kādu vakaru tas atkal sēdēja krogā, gaidīdams, 1ai kāds liktu stabulēt, bet neviens nenāca. Izgaidījies velti, viņš gāja sapīcis uz māju.

Gabalu gājis, atsēdās pie krustceļiem uz akmeni, sacīdams: Vai tad šodien ne pats velns mani neaicinās stabulēt?"

Tik ko šos vārdus izteicis, viņš dzirdējis karītes ratus rībam. Seši melni zirgi bija karītei priekšā un kučērs brauca, ka ugunis vien šķīda. Piepēži karīte apstājās, divi melni jaunkungi izkāpa no ratiem un uzsauca stabulniekam : "Ei, draugs, vai gribi šonakt stabulēt?"

"Kāpēc ne, cienīgi lieli kungi, kad tikai ko varu nopelnīt," stabulnieks atbildēja.

"Par maksu nebēdā, bet zini, ka tev mums jābrauc līdz ar aizsietām acim!"

Stabulnieks domāja, domāja, beidzot apņēmās līdz braukt.

Kungi nu aizsēja stabulniekam acis, iecēla viņu karītē un brauca viesuļa ātrumā uz priekšu. Brauca ilgi pa kalniem un lejām, beidzot kungi sacīja, ka nu esot mājā. Viņi saņēma stabulniekam katrs pie rokas un veda kādā alas caurumā, kur tiem bija jākāpj dziļi, dziļi .zemē iekšā. Tagad kungi noņēma stabulniekam lakatu no acim. Izbrīnījies stabulnieks skatījās visapkārt: viņš atradās greznā istabā, kur sienas mirdzēja un laistījās no dārgumim. Zelta spraustuvēs gar sienām mirdzēja simtiem sveces. Lieli bari smuku kungu un kundzeņu staigāja zīda un samta melnās drēbēs pa istabu apkārt, ka zābaki vien čīkstēja. Arī pie stabulnieka pienāca kāda skaista kundzene, un tam ap kaklu skaudamās, sacīja: "Nu, mīļo draudziņ, kā tev patīk?"

Stabulnieks vēl nebija no brīnumiem atjēdzies, kad pieskrēja sulaiņi un tam lika priekšā uz galda dārgus vīnus zelta biķeŗos un sniedza uz šķīvjiem dārgus cepešus, ko visuskaistākā kundzene, mīļi smiedama, tam pasniedza. Stabulnieks baudīja no visiem dārgumiem un bija tik laimīgs, ka vēlējās visu mūžu te palikt.

Pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzenes jandālēties, kā visas sienas dimdēja un dārdēja. Bet spēlēdams stabulnieks pamanīja, ka kungi un kundzenes lāgu lāgiem iegāja kādā kaktiņā, kur stāvēja divi podiņi, kuros tie iemērcēja pirkstus un apslapināja acis. "Pag!" stabulnieks domāja, "kas tur var būt, es arī iešu un apslapināšu acis."

Nevienam nemanot, viņš pielīda pie poda un, pirkstu tanī iemērcēdams, apslapināja labo aci. Ui, kas tad tas? Viņš uz reizi jutās tik stiprs kā milzenis. Viņš apslapināja aci vēl reizi un jutās arvienu spēcīgāks.

Bet kas gan tur otrā podā atrodās? Viņš apmērcēja arī tur pirkstu un slapināja acis. Ū! no bailēm palika gandrīz pavisam stīvs. Viņš tagad redzēja, ka atradās riebīgā, slapjā alā, kur čūskas spiegdamas un šņākdamas locījās un staipījās un krupji rāpuļoja gar sienmalēm.

No bailēm stabulnieks sāka jo diktāki stabulēt; un jo diktāki tas stabulēja, jo augstāki čūskas, pa pāriem kopā savijušās. lēca. Uz galda vairs nebija biķeŗi ar dārgu vīnu, bet miroņu galvas kausi, kuŗos atradās nekristītu bērnu asinis. Vēl lielākas bailes un riebums stabulniekam uznāca, kad skaistās kundzenes vietā pielīda pelēka čūska ar zaļiem raibumiem un šņākdama ap viņu luncinājās. No bailēm viņš aizmiedza acis un stabulēja, ko jaudāja.

Te uz reizi tas dzirdēja gaili dziedam. Briesmīgs rībiens atskanēja, visa ala nolīgojās, vēji sāka ap ausim svilpot - un tad viss bija pazudis. Stabulnieks atkal atradās turpat uz krusta ceļiem, kur vakarā bija apsēdies un būtu visu to notikumu par sapni turējis, ja tam līdzās nebūtu naudas maisiņš kā alga par stabulējumu.

Mājā aizgājis stabulnieks veselu mēnesi sagulēja slims. Pēc tam tas stabuli ir rokā neņēma un krogā arī vairs kājas necēla. Bet ļaudis brīnījās par viņa lielo spēku kā arī par to, kur tam tik daudz naudas.

Reiz stabulnieks, Rīgā aizbraucis, iet gar Daugavas malu un ierauga to pašu jaunkungu pretim nākam, kas to bija aicinājis stabulēt. Stabulnieks to sveicina. "Ko, vai tu mani redzi?" jaunskungs brīnās.

Zināms!" stabulnieks atbild. "

"Ar kuŗu aci?" jaunkskungs tālāk jautā. . Ar kreiso!" šis atbild.

Un pirms stabulnieks dabū apskatīties, jaunskungs izrauj iesmu un izdur šim kreiso aci. Kungs uz reizi pazūd un stabulnieks palika vienacis cauru mūžu.