4. A. 476. Lielupis Vec-Piebalgā. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 621 (9).

Viens kungs karītē vedis vijolnieku uz kāzām. Aizbraukuši pie Kangaru kalniem, kāpuši laukā, gājuši gabaliņu kājām. Bet ik nu kungs soli spēris, ik zeme arvienu vērusies dziļāki vaļā. Beidzot iegājuši greznā istabā. Te nu vijolnieks skandinājis vijoli un tūdaļ pulka kungu un kundžu sanākuši diet. Kurš savu kārtu bijis izlēcies, tas aizgājis. Bet iedams pamērcējis pie izejamām durvim pirkstu tādā podiņā un ar šo mērci aptraipījis kreiso aci. Tad vijolnieks arī savu kreiso aci aptraipījis. Kā aptraipījis, ieraudzījis, ka lēkātāji nav vis kungi un kundzes, bet āži un kazas, nejauki 1akstīdamies. Vijolnieks izbailēs tirpis vien. Beidzot tas pats kungs atkal izvedis vijolnieku pasaulē, izlaidis pie Bulļu kroga no karītes un iedevis riekužu zelta.

Otrā svētdienā Bulļu krogā šis pats vijolnieks atkal spēlējis, bijis tāds jautrības vakars. Te piebraucot itin piepēži lepns kungs ar 4 zirgiem -- nākot iekšā. Citi nepazīst, bet vijolnieks ar kreiso aci tūlin pazīst; tas iesaucas: "Ē, mans kungs arī jau klāt!"

Bet kungs, to dzirdēdams, grābis vijolnieku aiz spranda sviedis gar kroga sienu, ka tikai slapjums vien palicis un pats tad pazudis kā dūmi.