5. A. 476. No Jāsmuižas, Kultūras balss kr.

Kaids muzykants guoja uz ūtru cīmu. Beja jau vokors. Īt muzykants un satyka napazeistamu cylvāku.

"Kur tu īsi?" vaicuoja napazeistamais muzykantam. "

"Uz ūtru cīmu!" atbildēja muzykants.

"Ej pi myusu, mes šūdīņ sataisījām balli un tur paspēlēsi, mes tev labi samoksuosim!" soka napazeistamais.

Muzykants aizguoja. Pylna ustoba beja vīsu, uz golda stuovēja ēdīni un dzērīni un vīna bļūda ar yudeni. Muzykants nūspēlēja vīnu danci un atsasāda atsapyust. Vysi doncuotuoji guoja pi muzykanta kluot un devja jam naudu, bet tī nabeja naudas, beja skaidas. Muzykants ari redzēja, ka vysi doncuotuoji guoja kluot pi yudeņa bļūdas un mērcēja acis. Tū pašu izdarīja muzykants, un tikleidz jis pamērcēja lobū aci, kai īsavēŗa, ka pylna

ustoba na kungu, bet valnu. Muzykants nu bailem nazynuoja, kū darīt. Atguoja pusnaktis un vīns valns jū aizvedja uz tū pašu vītu, kurā jis sasatyka ar napazeistarnū cylvāku. Muzykants atguoja uz sātu.

Pēc nazcik tur laika muzykanta paprasīja kuozuos. Muzykants aizguoja. Sēd muzykants kuozu ustobā un redz, ka pi durovu slīkšņa gul valns. Muzykants pastuostīja par itū saiminīkam. Valns tū dzierdēja un, pīguojis pi muzykanta kluot, vaicuoja: "Ar kuru aci tu mani redzi?"

"Ar lobū," atblidēja muzykants. Valns gryudja ar pierstu muzykantam acī un izdyuŗa aci.