7. A. 476. Skolnieks V. Juoņins Eglūnē.

Reiz dzīvoja viens puika, kam ļoti patikās spēlēt. Kad viņš gana govis vai zirgus, viņš arvien pataisa kādu stabulīti, un kā viņš sāk spēlēt, tā govis un zirgi nāk klausīties.

Vienu reizi visa ciema jaunie cilvēki bija aizgājuši pieguļā, puiši un meitas tērzēja un smējās. Arī puika sāka pūst savu stabulīti, bet nu visi paliek klusu un tik klausās. Visi aizmirst gŗūtos dienas darbus un nejūt vairs nekādu nogurumu kaulos.

Kad puika sāk spēlēt bēdīgi, viss mežs sāk raudāt un no debesim birst asaras. Vīri un sievas, nākdami vakarā no sava darba, apstājas, klausās un raud. Pēc kāda brīža spēlētājs pāriet atkal uz jautru mūziku. Vīri un sievas nu nosviež iskaptis un dakšas, saķeŗas pāros un sāk dancot. Līdz ar viņiem priecājas zirgi pļavā un krūmi mežmalā. Tāds bija šis mazais muzikants.

Puika uzaug lielāks, pataisa vijoli un aiziet pasaulē laimi meklēt. Visur, kur vien viņš nonāk un sāk spēlēt, viņu saņem ar ēdieniem un dzērieniem un arī naudas nežēlo. Tā viņš ilgi staigāja no vienas vietas uz otru., iepriecināja labus ļaudis, bet ]auniem bez naža grieza sirdi.

Velni redz: kur muzinants spēlē, tur ļaudis mazāk dara grēku. Tas nu šiem nemaz nebija pa prātam. Iet reiz muzikants caur mežu un velni tam aizsūta divpadsmit izsalkušu vilku priekšā. Vilkiem acis vien spīd un tie grasās to tūlin saplēst. Muzikantam nav nekāda ieroča, ar ko atgaiņāties. Viņš paņem savu vijoli un grib vēl pēdējo reizi paspēlēt. Viss mežs apklusa, kokiem vairs lapas netrīsēja un vilkiem tecēja asaras no acim. Kad muzikants beidza spēlēt, tad vilki aizgāja it kā nokaunējušies. Nu viņš varēja atkal mierīgi iet tālāku.

Vienā vakarā muzikants nosēdās pie vienas upes uz akmeņa, pajēma atkal savu vijoli un sāka spēlēt. Izlikās, it kā debess un zeme klausītos un pat zivis pacēla savas galvas no ūdens. To dzirdēja arī pats Ūdens ķēniņš, kas dzīvoja tai upē. Ūdens ķēniņš nu sāka dancot, bet tūlin arī upes ūdens pārplūda par krastiem un noslīcināja daudz laukus. To redzēdams, muzikants vairs nespēlē, pieceļas un grib iet projām. Tai brīdī pienāk pie viņa divi jauni kungi un lūdz, lai viņš nākot arī pie viņiem vienu vakaru paspēlēt. Muzikants ir arī ar mieru. Tā nu viņu aizved vienā lielā skaistā namā, kur bija daudz jaunu kungu un dāmu. Muzikants novēro, ka viņi visi pieiet pie viena galda, pamērcē bļodā pirkstus un aptraipa sev acis. - Tādā brīdī, ka neviena nebija pie galda, muzikants arī steigšus pieiet pie bļodas un aptraipa sev acis. Nu tik viņš redz, ka visi kungi ir velni. dāmas ir raganas, un pats viņš atrodas ellē. Kad nu viņš sāka spēlēt, tad visa elle izputēja un velni ar raganām aizskrēja pa visu pasauli. No tā laika velniem bija bailes no muzikanta un viņi nekad vairs tam neaiztika.