8. A. 476. Skolotāja Šķēre Skaistkalnes pag.

Šēnberģē reiz dzīvojis viens spēlmanis. Kādā sestdienas vakarā tas gājis uz kāzām par muzikantu. Vecais muzikants gājis gaŗām Baltezeram, viņam pretī nācis jauneklis melnās drēbēs un jautājis, kur šis ejot.

Spēlmanis atbildējis, ka ejot uz kāzām par muzikantu. Melnais jauneklis aicinājis, lai nākot šim līdzi, šis maksāšot divreiz vairāk. Spēlmanis gājis arī jauneklim līdzi. Abi iegājuši greznā zālē, un melnais teicis, lai tikai nesmejoties, naudu saņemšot no kāziniekiem. Vecais sācis trinkšķināt savu vijoli, zāle bijusi pilna ar dancotājiem un visi bāzuši naudu vijolē. Bet vecais spēlmanis novērojis ka visi pasmērējot sev acis nezin ar ko. Šis arī piegājis pie durvim, kur bijusi smēre, un pasmērējis acis. Tad ieraudzījis, ka dancotāji cits bijuši ar govs kājām, cits ar zirga, cūkas, aitas, un dažiem bijušas kājas tik sīkas kā salmiņi. Tās tā locījušās dancojot ka spēlmanim uznākuši smiekli. Te uz reizi uzdziedājis gailis un visi dancotāji nozuduši. Vecais spēlmanis atradies uz celma purvā sēžot un vijole bijusi piebāzta pilna ar mēsliem. Tai naktī pie Baltezera pakārusies kāda meita un velni tai svinējuši kāzas.