10. A. 476. Runtuļu Vilis Vilcē, Jkr. V, 2. 1. p. 25. LP, VII, I, 615 I. p. 6.

Sen, sen atpakaļ valdīja sīksts kungs, kas savus ļaudis un citus krāpa un plēsa līdz pēdīgajam. Viņš atņēma tiem beidzamo lopiņu un pārdeva to, lai tikai vairāk naudas saraustu. Ja ļaudim pietrūka ko ēst, tad tas gan palienēja pa pūram labības, bet ar šo mēru vajadzēja iztikt visu pavasari. Gan ļautiņi bēra pelavas. gan lika salmus klāt, gan krimta koku saknes; bet no bada jau neizbēga. Laimīgs, kas pliku dzīvību izvilka. Atnāca rudens, tad bija parāds jāatdod desmit divdesmitkārtīgi. Bet jo vairāk naudas nāca, jo kārums kungam auga pēc vēl vairāk naudas un kungs palika ik ar dienu bagātāks. Viņš lika uztaisīt lielu ēku no dzelzs, kuŗā glabāja savu naudu. Izskaitīt viņš viņas vairs nevarēja; tādēļ mērīja to pūriem un nedēļas aizgāja, kamēr izmērīja.

Nu kungs redzēja, ka bagātības diezgan, un nodomāja uz vecuma dienām atgriezties no grēkiem un iestāties starp svētiem. Viņš lika uzbūvēt baznīcu tādu, tik lielu un greznu, kāda vēl nebija redzēta. Iekšpuse bija tā ar zeltu izlikta, ka acis apžilba skatoties. Tad viņš lika pie altāra zārku uztaisīt, kurā lai viņi pēc nāves ieliekot un parokot zem altāra. Kad baznīca bija gatava un viņu iesvētīja, tad kungs ielikās zārkā, gribēdams redzēt, kāda gula viņā; bet tik ko zārkam uzlika vāku, te zeme atvērās un zārks ar visu kungu nogrima zemes dziļumos. Tai vietā, kur zārks nogrima, palika dziļš, ne visai plats caurums.

Lielmāte, kas bija vēl jauna un skaista kā puķīte, apsolījās to precēt, kas nolaidīšoties pa caurumu zemes dziļumos un atnesīšot ziņas no nelaiķa. Sanāca daudz kungu, kas visi gribēja dabūt bagāto skaistuli, bet nevienam nebija dūšas laisties pa caurumu zemē.

Beidzot apņēmās nelaiķa kunga muzikants Jānītis nolaisties. Sanesa visas virves, cik tikai viņu pa visu pagastu un muižu bija, sasēja kopā, bet nekā! - par īsu. Lienēja no apkārtējiem pagastiem un muižām, bet kā par īsu, tā par īsu. Nu lika lielmāte visus linus, cik pagastā un muižā bija, virvēs savīt, bet nekā! kā par īsu. tā par īsu. Tad lika nogriezt visām pastalām auklas, atņemt visiem arājiem pātagas un savīt virvēs - tagad Jānītis manīja, ka zeme vairs nav tālu, izvilka nazi no ķešas un pārgrieza virvi sev virs galvas.

Nokritis lielā tumšā alā, viņš sāka grābstīties gar sienām, līdz beidzot uzgāja lielas dzelzs durvis. Nu tikai grūst vaļā! Sagrūda veselu dienu, beidzot atvērās durvis krakšķēdamas. Iegāja iekšā, bija liela istaba, pilna tvaikiem, ziliem dūmiem. Istabas vidū stāvēja nolikta liela sile, pilna kvēlošām oglēm, pie siles bija piesiets baits zirgs, kas ēda kvēlošas ogles pilnām mutēm. Tik ko zirgs ieraudzīja Jāni, tas pacēla galvu un teica: "Vai, Jānīti, kur tu esi iekāpis! Te jau ir elle un es esmu tavs bijušais kungs. še nu velns mani moca. Kad pārnāks velni ar sešām un ar divpadsmit galvām, tad tie tevi saplēsīs, ka ne matiņš nepalika vesels."

Jānis gāja tālāk, iegāja citā istabā. Šī bija viscaur no zelta un dārgiem akmiņiem. Jānis nosēdās kādā zelta krēslā un sāka spēlēt. Te pārskrēja velni: cits ar trim, cits ar sešām, cits ar deviņām, pats vecais ar divpadsmit galvām. Kāri tie klausījās, kā Jānim skan. Vecais velns nosūtīja sulaiņus, lai tie atvestu raganas. Sanāca tādas daiļas preilenes kā saulītes, zīda kleitēs, zelta kurpītēs ar dimanta papēžiem - pašas piens un asinis, bet acis uguns, kas uguns. Velni savilkās melnus, gaŗus svārkus zelta kņopēm un spožiem spožiem zābaciņiem, spiciem papēžiem, piesprauda sev katrs dimanta zvaigzni un nu ņēmās dancot un lakstoties ar raganām. Bija ko redzēt, kā velni ar raganām lēca! Raganas gandrīz pa gaisu vien lidinājās un tik kājas pie zemes piedūra, ka nozibēja vien. Bet Jānis ņēmās spēlēt, ko tikai nagi nes' - arvienu ātrāki, arvienu ātrāki - te, tranks! tranks! divi stīgas pušu. Rāva vēl vaļā uz tām divām, bet ziu bija velni un raganas tā iekaisuši dancot, ka Jānim palika zils acu priekšā no trakās dejas. Izmisis tas rāva visiem spēkiem pa stīgām, tā ka visa elle nodrebēja, un velni nogāzās gar zemi un stīgas ar visām vijolēm bija uz vietas pušu. Vecais velns uzcēlies, nopurinājies, teica: "Vadzi, Jāni, tas beidzamais grūdiens bija gan par stipru - vijoles pušu! Ko nu es ellē darīšu bez mūzikas?"

Jānis atteica, ka tas nekas nav, lai tikai iedod kādu pūru naudas un izlaiž uz virspasauli, gan jau šis iegādāšot citas vijoles. Velns apdomājās un teica: "Labi, es tev došu pieci pūri naudas, ar ko citas vijoles nopirkt, bet lai tu neaizmirstu uz elli atpakaļ nākt, es tev sūtīšu līdzi vienu savu padoma devēju."

Nu devās Jānis līdz ar velnu no elles ārā. Gāja, gāja vai kādu veselu gadu pa zemes apakšu. Velns nesa naudas maisus un Jānis gāja svilpodams pakal. Beidzot nonāca viņi pie kādas upes, ņēmās peldēt, sapeldēja veselu gadu un izpeldēja uz virspasauli pašos tālajos leišos.

Nonāca pie kādas sādžas. Jānis gāja iekšā prasīt sev naktsmājas, jo velna jau nevarēja neviens redzēt. Vakarā leitietes pataisīja Jānim gultu, kur gulēt. Velns to redzēdams, prasīja: "Vadzi, kur tad es pa nakti gulēšu?"

Jānis parādīja uz abru, kuŗā bija patlaban maize iejauta, teikdams: "Te tev būs pārliekam branga guļa!"

Velns likās abrā, ka milti vien noputēja. No rīta meita gāja pie abras, pārmeta krustu un sāka mīcīt. Velns, nabadziņš, pamodies, gribēja sprukt ārā, bet nekā! - krusts priekšā. Meita paņēma menti un sāka maizi jaukt. Nu klājās velnam par daudz gŗūti. Tas sāka svaidīties no vieniem sāniem uz otriem, bet kā nevar, tā nevar tikt ārā - sasodītais krusts arvienu priekšā. Jānis gulēdams to visu redzēja un domāja: "Pag, pag, nu tu, brāl, vari tikt reizi no velna nagiem vaļā!"

Viņš uzcēlās, apģērbās, nopirka no leiša divi zirgi un ori, sakŗāva viņā savus naudas maisus un nu davai! projām.

Jānis nobrauca jau lielu, lielu gabalu, te dzird viņš velnu nākam pa gaisu šņācot, rūcot. Velns pieskrēja klāt un teica: "Vai, kādā nelaimē tu mani iegumdīji! Saproti, meita ietaisīja mani klaipiņā un iešāva mani krāsnī. Domāju - nu varēsi izsprukt ārā, bet avū! atkal krusts priekšā. Sāka jau svilt man kamzoļi, te atminos savā nedienā, ka krāsnij jau skurstenis, kur izsprukt.

Devos pa to ārā, visu skursteni, visu krāsni sagāzdams un tā tevi panācu. Uj! bet tad ta piekusu!"

Tā runādami tie piebrauca pie citas sādžas. Te redz, nāk viena piedzērusi leitiete, tādu resnu vēderu, tāda tukla, vatētiem krūtim, atrotītām rokām - uj! velns nodreb, to redzēdams. Ātri tas prasa Jānim: "Kas tad tā ir?"

Jānis pasmējies atteic: "Tā ir atkal viena no tām mīcītājām, kas tevi pirmīt mīcīja. Šī nu atkal nāk tevi mīcīt. Kad tevi pirmīt jau tā jaunā meita nobendēja, tad tu vari domāt, kā tev tagad klāsies!"

Velns to dzirdējis, atstāja Jāni ar visiem naudas maisiem un pats bļaudams pa gaisu projām. Nu tika Jānis reizi no velna nagiem vaļā.

Jānis pārbrauca mājās pie skaistās lielmātes Tik ko lielmāte to ieraudzīja, tā krita viņam ap kaklu saukdama: "Ak tu mans mīļais Jānīti! Nu tu reizi esi pārnācis, kā es tevi gaidīju!"

Nu dzēra tie kāzas septiņas nedēļas no vietas. Muižas pagalmā bija galdi klāti, kur varēja katrs ēst un dzert pēc patikas, vienalga vai dienu, vai nakti. Pēc kāzām Jānītis izdalīja velna dāvāto naudu starp saviem ļaudim, tā ka visi palika bagāti. Jānītis piedzīvoja bērnus un bērnu bērnus un visi slavēja labo, mīlīgo kungu Jānīti.