11. A. 476. Skolnieks V. Juoņins no J. Kaļedas Pustiņas pagastā, Zaķeļu ciemā.

Ceuciņu solā dzeivuoja ļūti lels muzykants, vijolnīks. Jis ļūti smuki spēlēja un jū vysur aicinuoja uz vokorim un kuorom par spēlmani. Vīnu svātdīn īt jis uz vīnu solu, kur jū aicynuoja par muzykantu. Jis kai guoja pa ceļu, tai i prokrita caur zemi un tyka elnē. Veras jis, ka tur ir ūti daudz valnu. Radz jis ctri nu sova cīma vīnu cylvāku, kurs paguojušu godu nūmyra.

"Kai tu šeit tyki?" prosa jis muzykantam.

"Tai un tai, prokrytu caur zemi un redz, tyku elnē," pastuosta tam muzykants.

"Bet kuopēc tu esi šeit?" prosa jam muzykants.

Stuosta tys cylvāks jam: "Beja man daudz naudas un es jū aproku rejā. Tuopēc mani tai mūka. Juo tu tiksi vēl viers zemes, tad pasoki munim dālim, lai jī izrūk tū naudu un izdala nabogim."

Un tikkū jis itū muzykantam pastuostēja, kai atskrēja valns un aiznesja jū ar sokumiem mūceit.

"Kū tu šeit dori?" prosa jam vainy. Muzykants pastuostēja valnym, kai jis tyka elnē.

"Spēlej murns," soka jam valny, "mes tagad tevi naizlaissim nu elnes, tev byus vīnmār mums juospēlej."

Nikuo navar darīt - kū tu vainam padarēsi? Jis tai spēlēja, ka visi valny saskrēja klauseitīs un dejoja. Bet jis tikai spēlēja. Jau jam vīna steiga puortryuka, un ūtra, un jau vysas satryuka. Klīdz valny, lai spēlej, bet tys soka, ka steigas puortryuka, ravar spēlēt. Suoka nest jam valny steigas. Nesja, nesja, bet muzykants kai sastīp, tai ir pušu.

"Nā," soka jis valnym, "jyusu steigas nava lobas. Palaidīt mani jyus viers zemes, tur es dabuošu lobas steigas."

Bet valny nagryb jū laist.

"Nu tod," soka v iņim muzykants, "jo nagribīt maņi vīnu pošu syuteit, tod laidīt man leidza kuru nu jums."

Labi! tai valny ar mīru. Syuta jī vīnu vainu leidza. Muzykants sāstas tam mugarā un valns nas jū viers zemes. Cik ilgi i tai skrēja, tū muzykants navarēja nūteikt. Atguoja jī viers zentes un taišņi tymā pošā cīmā, uz kuŗu muzykants guoja spēlēt vokorā. Muzykants īt muojā un redz, kai ļaudis dejoj. Visi īrauga un muzykantu un prosa jam: "Kur tu tik ilgi esi bejis?"

Muzykantam pasaruodēja, ka jis tur ira bejis tik kaidu stundu, bet jis tur ira vasalu godu nūbejis. Jis pastuosta visim, kas ar jū nūtyka. Jis suok dancuot un spēlēt, bet par steigom i nabādoj, lai ilguok tikai nūvilcynuotu laiku. "

Valns -- tys pīīt kluotu un raun aiz rūkas: "Īsim, soka, "dreižuok," bet tys i nadūmoj īt. Un jis nūvilcynoj leidz tam laikam, ka dzīd gailis, un valns vīns aizbāg. Tūreiz pastuosta muzykants tuo cylvāka dālim, kuru jis redzēja elnē, 1ai jī izrūk naudu un izdala nabogim. Tī ari tai padora. Naudu jī atrūn tymā pošā vītā, kur jis teic jai. Nu tys cylvāks izīt nu elnes uorā. Muzykants nu tuo laika nikod vairs naguoja uz vokorim, un dzeivuoja muojuos laimeigi, lai Dīvs dūd kotram tai dzeivuot.