13. A. 476. Pampļu Jānis Rīgā. J. A. Jansona kr.

Viens muzikants reiz gājis uz Stupelēm spēlēt. Pa ceļam tas iegriezies Beķeŗu krogā, kur uzpravījis dūšu. Samaksājis tēriņu un gājis atkal tālāk. Te - kur bijis, kur nē - šim piesities smuks jaunskungs un apvaicājies, kur šis nešot. Muzikants arī izstāstījis.

"Vai zini ko?" jaunskungs teicis, "tu varēsi labi nopelnīt. Tikai ievēro labi, ka naudu, ko mani kalpi tev nesīs, tu neņem rokās, bet saki, lai viņi liek zemē."

Muzikants svešajam paklausījis. Tā nu gājis muzikants ar jaunkungu, kamēr jaunskungs ievedis muzikantu pilī. Nu muzikants sācis dūšīgi vien spēlēt uz savas vecās vijoles. Drīz saradušies visādi dejotāji. Tie dejojuši, dejojuši, kamēr iedziedājies gailis. Tad palicis viss tumšs un nozuduši ir vīriņi, naudas nesēji, ir dejotāji. Muzikants stāvējis kā sasalis, nedrīkstējis ne kāju pakustināt.

Otrā rītā ļaudis muzikantu atraduši uz Dobeles pils mūŗiem, no kuŗiem arī to nocēluši, bet no naudas nebijis ne vēsts.